Hofmaņa stāsti. Ieskats vidusmēra cilvēka zemapziņā 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Žaka Ofenbaha opera “Hofmaņa stāsti” Latvijā pēdējo reizi bija iestudēta 1982. gadā. Tas nozīmē – aizvēsturiskos senlaikos, vēl pirms manas dzimšanas, kad patiešām viss bija citādi – uz skatuves oriģinālvalodā dziedāja tikai “Kņazu Igoru” un “Ivanu Susaņinu”, bet par laikmetīgu operas režiju nevarēja būt ne runas. Īsi pēc jaunā iestudējuma pirmizrādes Latvijas Nacionālajā operā 2024. gada 26. septembrī Aleksandrs Viļumanis izteicies šādi: “Arī toreiz bija izcils dziedātāju sastāvs, tāpat kā šoreiz.” Ņemot vērā to, ko skaņu ieraksti vēsta par Jāni Sproģi, Elgu Brahmani un Pēteri Grāveli, grūti nepiekrist. Tātad klātienes pieredzē gūtā pirmā atziņa – par “Hofmaņa stāstu” jauniestudējuma nozīmīgāko un primāro vērtību uzskatāms solistu sniegums. Starpnacionāls ansamblis, kurā lomas sadalītas šādi: Hofmani dzied Džordžo Berrudži, Olimpiju – Annija Kristiāna Ādamsone, Antoniju – Inna Kločko, Džuljetu – Tatjana Trenogina, galvenā varoņa mūzu un vienlaikus arī pavadoni kaķi Niklausu – Štepānka Pučālkova, Lindorfu un viņa trīs metamorfozes – Rihards Mačanovskis, un tālāk jau seko otrā un trešā plāna lomas Krišjāņa Norveļa, Riharda Millera, Evijas Martinsones un vēl citu stabilā iedzīvinājumā. Kā parasti, stabils arī operas koris, kas pats par sevi muzicēja pārliecinoši un skatuviskajā darbībā iesaistījās droši.
Tā arī pirmā un galvenā atbilde uz jautājumu, kādēļ 2024. gadā Rīgā jāiestudē “Hofmaņa stāsti”. Opera, kuru komponists nepabeidza, kuru instrumentēja un līdz pirmizrādei noveda citi, un te arī rodams pirmais pavediens visā turpmākajā problemātikā. Uz jauniestudējumu vērts doties solistu ansambļa dēļ, lai piedzīvotu spožas debijas, atkalsastapšanās un viesmākslinieku uzstāšanos. Refleksijas par visu pārējo jau ir daudz skeptiskākas.
Tātad, īsos un konkrētos vārdos – Annija Kristiāna Ādamsone Olimpijas lomā ir lieliska. Te dzirdams viss, kas vajadzīgs izcilam priekšnesumam, – teicama vokālā sagatavotība, tembrāli saistošs dziedājums līdz pat pašiem augstākajiem toņiem, artistiskums un virtuozitāte. Tālāk, otrajā cēlienā, publika var sastapties ar Innas Kločko soprāna balsi, bet trešajā cēlienā – ar Tatjanas Trenoginas dziedājumu; varbūt mazāk spožā mirdzumā, toties ar iespēju salīdzināt trīs dažādu solistu lirisko krāsu un nianšu pretstatus. Teicama vērtība visas izrādes gaitā – basbaritons Rihards Mačanovskis, kurš atkal un joprojām apliecināja, ka uz viņu var paļauties, ka viņš augstā kvalitātē īstenos visus vokālos un skatuviskos uzdevumus. Salīdzināmā līmenī arī ārzemju solistu veikums – itāļu tenors Džordžo Berrudži viscaur uzrunāja ar kolorītu un izkoptu priekšnesumu, bet Štepānkas Pučālkovas mecosoprāns līdzās iepriekšminētajiem vokālajiem rakursiem pievērsa uzmanību ar māksliniecisku individualitāti.
Frederika Šaslēna vadītais operas orķestris izklausījās šaubīgāk. Pēc pieredzes Rēzeknes “Gorā” vai Liepājas “Lielajā dzintarā” orķestri šeit klausīties grūti – flautas kopā ar sitaminstrumentiem skan pie vienas auss, pārējie pūtēji – pavisam kādā citā dimensijā; stīgu grupa, šķiet, vispār pievienojās tikai otrajā cēlienā, savukārt pirmajā cēlienā, protams, orķestris ar kori brīžiem nepavisam negāja kopā. Beigās jau kaut kā saliku vienā vertikālē tembrālās līnijas un guvu pat zināmu gandarījumu, bet principā ar vienotas akustiskās telpas un muzikālās kopainas izveidi pirmām kārtām tā kā vajadzētu nodarboties diriģentam.
Iespējams, pati lielākā problēma – “Hofmaņa stāstu” partitūra ir gaužām neiedvesmojoša. Uzreiz gan jāpiebilst, ka otrais cēliens un turpinājums saista kaut nedaudz vairāk (bet varbūt gluži vienkārši pieradu), taču monumentālajā prologā un veselā rindā lappušu pēc tam klausītāji būtībā varēja dzirdēt tikai precīzos nošu augstumos pierakstītus rečitatīvus. Uz visu kopējo hronometrāžu veselu trīs stundu un četrdesmit minūšu garumā šeit bija tikai pāris nelielas ārijas vai dueti, nu, un vēl dažas izteiksmīgākas koloratūras. Klausījos un domāju – ko gan šeit darītu Verdi vai Pučīni? Un, lai gan abi itāļu klasiķi galīgi nav manas vadzvaigznes, atbilde ir skaidra. Tas, starp citu, atstāja iespaidu, ka visi trīs soprāni spētu daudz ko vairāk, un ne jau velti toreiz, pirms vairākiem desmitiem gadu, Elga Brahmane triju cēlienu ritējumā dziedāja arī gan Olimpijas, gan Antonijas, gan Džuljetas lomu. Vai to varētu arī Annija Kristiāna Ādamsone un Inna Kločko? Droši vien, ka jā.
Ja nav muzikālas darbības, tad skaidrs, ka nav arī skatuviskas darbības. Un šādos apstākļos režisors Aiks Karapetjans vēl paveica ļoti daudz – taisnība, biju sagatavojies uz kaut ko izaicinošāku un ekscentriskāku, taču šoreiz sagaidīju stilistiski skaidru un precīzu iestudējumu. Arī tādēļ, ka režisors bija sadarbojies ar vispārzināmiem meistariem – scenogrāfu Miķeli Fišeru un kostīmu mākslinieci Kristīni Pasternaku; un galu galā Karapetjana satīriskā pieeja un psiholoģiski rezignētais pasaules redzējums nekur nebija pazuduši. Tomēr rezultāts ar tajā ietvertajām idejām šķita tāds diezgan neobligāts – mēs izceļojāmies cauri veiksmīga mākslas kolekcionāra zemapziņai, taču tā diemžēl bija tikai vidusmēra cilvēka zemapziņa. Tādējādi izrādes veidotāju sniegtais noslēguma secinājums neizcēlās ar īpašu oriģinalitāti – labāk dzīvot kopā ar kaķi nekā ar sievieti. Vai šīs atziņas dēļ bija jātērē tik lieli muzikālie un skatuviskie resursi?
Te nu jāteic, ka atkal jau atspēlējusies Latvijas Nacionālās operas nevērība pret vēstures gaitu un vēsturisko kontekstu. “Orfeja pazemē” un daudzu citu satīrisku operešu autora divsimt gadi pienāca un pagāja bez kādām izmaiņām repertuārā. Tagad kalendārā ir 2024. gads, un ar “Hofmaņa stāstiem” jūs esat nokavējuši. Patlaban, ziniet, divsimtā jubileja svinama Bedržiham Smetanam. Un viņa “Pārdotā līgava” būtu īstā partitūra, kurā varētu izdziedāties un izspēlēties gan Štepānka Pučālkova un Annija Kristiāna Ādamsone, gan Džordžo Berrudži un Rihards Mačanovskis.
