Vai jūs pieļaujat, ka piesauktā banda bez vardarbīgas cīņas atkāpsies? 25
Suverēnas valstis tāpēc arī eksistē, lai neviena banda nevarētu diktēt pilsoņiem, kā jādzīvo. Droši vien būs sadursmes, vajadzēs risināt konfliktu, meklēt mierīgu izeju. Ja kāds nepiekritīs, varbūt būs jākaro…
Tātad būs trešais Čečenijas karš…
Nē, tas nebūs Čečenijas karš, tas būs karš ar bandītiem. Jāpaskaidro čečeniem, ka neviens viņus ar koloniālām metodēm netaisās turēt Krievijas sastāvā, bet, pieņemot lēmumus, ir jāievēro demokrātiskās procedūras. Lai apdomā, pieņem lēmumu. Es personiski uzskatu, ka čečeni nobalsotu par palikšanu Krievijas sastāvā. Varbūt kļūdos. Bet lai kāds būtu lēmums, to nevar pieņemt zem automātu stobriem.
Vai domājat, ka nākotnē Krievijā varētu tikt izskatīts jautājums pat Krimas atdošanu Ukrainai?
Man grūti iedomāties, ka demokrātiski ievēlēts Krievijas parlaments varētu saņemt šādu mandātu no Krievijas sabiedrības. Ir daudzi iemesli, kāpēc krievi uzskata Krimu par savu nacionālo teritoriju. Arī tā sabiedrība, kas pašlaik dzīvo Krimā, uzskata sevi par Krievijas daļu. Piemēram, būtu grūti iedomāties, ka Ukrainā sāktu apspriest jautājumu par Ļvivas atdošanu Polijai, lai gan vēsturiski par to varētu runāt. Taču jau pati jautājuma uzdošana izsauktu asu pretreakciju. Es domāju, ka arī Krievijā tādā veidā šo jautājumu neizdosies apspriest. Taču diskusiju var sākt citādi. Krievija tāpat kā Ukraina tiecas un tieksies uz Eiropu, pat ja krievi to kādā brīdī mēģina noliegt. Kaut vai ģeogrāfiski – 128 miljoni cilvēku dzīvo uz rietumiem no Urālu kalniem un tikai 20 miljoni otrā pusē. Tātad lielais vairākums ir Eiropas daļā. Lūk, tieši tuvinoties ar Eiropu, varētu sākt meklēt iespējas konflikta risināšanai.
Baltijas valstis jau pieradušas, ka no Krievijas vajag uzmanīties. Piemēram, šobrīd satraukumus rada militārās mācības “Zapad 2017”. Bet vai militārie draudi ir tie bīstamākie mūsu reģionam?
Varbūtību, ka Kremlis varētu uzbrukt Baltijas valstīm, es vērtēju kā ļoti mazu. Putinam ne pārāk patīk lietot šādas tiešās metodes, viņš vairāk meklē dažādas hibrīdformas, kā to tagad apzīmē. Bīstamāka Baltijai ir informatīvā ietekme, ar kuru tiktu izjaukts iekšpolitiskais konsenss. Ja vēl precīzāk – konstitucionālais un nacionālais konsenss – tas ir vissvarīgākais, jo attiecas uz valsts suverenitāti. Citos politiskajos jautājumos viedokļi var atšķirties. Ar šiem draudiem ir jācīnās.
Ja runā par Putina ārpolitiskajiem mērķiem, būtu nepareizi viņu uztvert kā impēristu, kas to vien sapņo, kā sagrābt jaunas teritorijas. Viņa galvenais mērķis ir nodrošināt sev pilnīgu rīcības brīvību Krievijā. Taču tas nav iemesls atslābināties. Krimas gadījumāprimārais nebija cīņa par jaunu teritoriju vai pretošanās iespējamajai NATO klātbūtnei Krimā. Tā bija cīņa par reitingu. Tā kā Putina popularitāte Krievijā 2013. gada beigās strauji kritās, Krimas aneksija ļāva šo situāciju lauzt. Tuvākajā laikā Krievijā nav gaidāms ekonomiskais uzplaukums, Putinam vēl ne reizi vien var rasties vilinājums iekšējās problēmas risināt ar kādas ārpolitiskas avantūras palīdzību. Eiropai ir vairākas vājās vietas, bet viena no būtiskākajām ir enerģētiskā atkarība. Vidēji situācija ir normāla, Krievijas daļa Eiropas enerģētiskajā tirgū ir 20 – 30%, tomēr atsevišķās valstīs situācija ir diezgan dramatiska.
Vēl viens drauds – Putins ir sataustījis Rietumu vājās vietas informatīvajā laukā, kuras veikli izmanto, bet pagaidām ne Eiropa, ne ASV nav īsti tam atradušas atbildi.
Ik pa laikam tiekaties ar Rietumu politiķiem. Kā jums šķiet, cik labi viņi saprot Krieviju?
Varu teikt, ka Baltijas valstu politiķi Krieviju saprot ļoti labi. Pat neskatoties uz to, ka vairāk nekā 25 gadus mēs esam attīstījušies paralēlās realitātēs, pieredze un zināšanas nav zudušas. Es nevaru teikt, ka, piemēram, Vācijā būtu tikpat dziļa izpratne par Krieviju. Tur ir daudz mītu. Rietumos, protams, ir Krievijas eksperti, taču kopš aukstā kara laikiem viņu ir kļuvis mazāk, kas traucē pilnvērtīgi saprast Krievijas realitāti.
