Krievijas ekonomika piedzīvo diezgan smagus laikus un arī ārējais spiediens palielinās, taču ļoti liela daļa sabiedrības pauž uzticību prezidentam Putinam. Kāpēc tā? 25
Ja tic socioloģiskajām aptaujām (bet tas ne vienmēr obligāti jādara), tad es lielo atbalstu Putinam skaidrotu ar to, ka viņš izspiež no politiskās spēles laukuma visas kaut cik nopietnās alternatīvas. Cilvēki varbūt arī gribētu citu līderi, taču viņiem šāda izvēle netiek piedāvāta. Katrs, kas cenšas iesaistīties politiskajā cīņā, nekavējoties saņem milzīgu propagandas spiedienu. Taču galvenā problēma, ka Krievijas sabiedrībai ir uzspiesta paradigma – vai nu Putins, vai kāds cits līderis. Bet jebkurš, kas atnāks Putina vietā, drīz vien uzvedīsies tāpat kā Putins, ja netiks mainīta sistēma. Es gribētu izraut cilvēkus no šīs paradigmas, pateikt, ka nav obligāti mainīt Putinu pret kādu Šmutinu…
Kā spēcīgākais opozīcijas kandidāts parasti tiek minēts Aleksejs Navaļnijs…
Nē, nē, viņam nav nekādu izredžu kļūt par prezidentu ar šo paradigmu. Tur var būt tikai kaut kāda rokāde, līdzīga “Putins–Medvedevs–Putins”. Varbūt [aizsardzības ministrs] Šoigu vai pat [naftas biznesmenis] Sečins, bet ne jau Navaļnijs.
Taču nevajag tagad runāt par prezidenta kandidātiem un spriest, kurš būtu labāks. Ja cilvēkam ir diabēts, tad nav pareizi apspriest, kādu torti viņam šobrīd vajadzētu apēst – šokolādes, biskvīta vai kādu citu. Visas tortes viņa veselībai būs sliktas.
Valsts priekšgalā nav jābūt prezidentam, bet valdībai, kas veido sadarbību starp dažādiem reģioniem, lai no tā būtu lielāks labums sabiedrībai. Krievija ir liela un starp reģioniem ir būtiskas atšķirības, visus nevar pārvaldīt pēc viena modeļa, tāpēc tiem jābūt pietiekami patstāvīgiem.
Kā jūs iedomājaties panākt šādu sistēmas maiņu?
Ar cilvēku pārliecināšanu, izglītojot viņus. Viņiem nav jādomā, ko izvēlēties par “kalna caru”, bet vairāk jādomā, kādu pārstāvniecību ievēlēt parlamentā no sava reģiona.
Ja runā par patstāvīgiem reģioniem, nevar nepieminēt Čečeniju, kur jau šobrīd faktiski ir savs režīms.
Čečenija nav tāda, kādu to mums cenšas pasniegt Kadirovs. Daudzi cilvēki tur uzskata sevi par daļu no Krievijas. Viņi māca bērniem krievu valodu, krāj naudu, lai varētu viņus sūtīt studēt Krievijas augstskolās. Tur, protams, ir “zelta jaunatne” – elites bērni, kam tā nav problēma, taču liela daļa cilvēku ir nabadzīgi un viņiem ir jāiegulda lielas pūles. Taču vara šajā teritorijā pieder bandai – kādiem 15 – 20 tūkstošu cilvēkiem, kas visu kontrolē un nosaka. Tā ir Putina atbildība, ka viņš čečenus ir atdevis par vergiem šai viduslaiku feodālajai bandai. Tā vienkārši ir nodevība. Vai situācija var mainīties? Vai čečeni var izvēlēties izstāties no Krievijas Federācijas, kad būs tikuši vaļā no šīs bandas? Man to grūti iedomāties. Čečeni zina, cik cieši – ekonomiski un kulturāli – viņi ir saistīti ar Krieviju, tur dzīvo daudzi viņu radinieki un draugi. Taču, protams, demokrātiska Čečenija tāpat kā demokrātiska Skotija varētu ierosināt referendumu par neatkarību. Un, ja referendumā cilvēku vairākums tā nobalsotu, tad šo lēmumu vajadzēs cienīt.
