Kartupeļi nav obligāti jāstāda zemē 6
“Jaunvaricēnos”, kur mīt Krīgeru ģimene, ir viens no Latvijas permakultūras kopienas centriem. Viņi uzsver, ka saimnieko, domājot par nākamām paaudzēm un ņemot no dabas tikai to, ko tā dod, bet ne vairāk. “Mēs ņemam no dabas tikai to, kas nepieciešams. Cilvēks šobrīd dzīvo uz dabas rēķina, daba pati vairs nespēj atjaunoties. Mēs esam iznīcinājuši tik daudz,” piebilst Līga. Piemēram, arot zemi, cilvēks veicina augsnes erozijas procesus, jo lietus un kūstošais sniegs aizskalo auglīgo daļu prom.
Vai tiešām pasaules zaļākajā valstī jācenšas saražot pārtiku tik ekstensīviem līdzekļiem, kādi raksturīgi permakultūrai? Tomass norāda uz klimata pārmaiņām. Vēl pirms desmit gadiem Latvijā ziemā sniegs bija parasta parādība, bet aizvadītajos četros gados sniegs bijis tikai dažas nedēļas. “Kaut kas ir jādara, un jāsāk ar sevi,” piebilst Tomass. “Jādzīvo kopā ar dabu, nevis pret to. Negriezt zemi, kā to ieraduši tradicionālie lauksaimnieki. Auglīgo zemi aprok un pēc tam brīnās, ka melnzemes kļūst arvien mazāk un mazāk. Ja mēslosiet ar minerālmēsliem, esiet gatavi tam, ka ķīmija nogalinās derīgos mikroorganismus augsnē.” Tāpat no meža jāņem malka tikai izlases cirtē, ne kailcirtē, lai arī bērniem un mazbērniem būtu mežs.
Līga un Tomass teic, ka viņi nav vienīgie ar šādiem uzskatiem. Daudzas ģimenes ir līdzīgi domājošas gan Latvijā, gan citur pasaulē. “Ko līdzēs sēdēšana uz dīvāna un vaimanāšana, cik slikta ir dzīve vai valdība atkal kaut ko nav izdarījusi, vai priekšnieks ne to pateicis. Nu, ņem dzīvi savās rokās un dari vismaz tik daudz, cik tu vari pats. Tieši tāpat, kā mēs to darām. Mēs uzskatām, ka cilvēce šobrīd iet nepareizo ceļu, bet no vaimanām nekas nemainās. Ir vajadzīga reāla darbība. Varbūt kādam biznesmenim tie šķitīs smieklīgi mazi soļi vai atgriešanās pagātnē. Nu, un kas! Mums ir pilnīgi cita dzīves kvalitāte. Mēs dzīvojam saskaņā ar dabu un viens ar otru. Laimes izjūta vai piederības izjūta šai vietai – tas mums ir būtiskāk. Un viss nav nopērkams par naudu,” piebilst Līga.
Tomass turpina: “Tāpēc mēs te veidojam izglītības centru. Mums ir daudz brīvprātīgo no visas pasaules, kas palīdz šajā darbā. Mēs gribam mācīt cilvēkus, kas dzīvo pilsētās, pērk jaunus aifonus, mašīnas, lielākas mājas, kā uzsākt dzīvot laukos. Latvija ir tik skaista salīdzinājumā ar citām zemēm. Ilgtermiņa mērķis ir izveidot plašāku savstarpēja atbalsta tīklu tiem, kas vēlas sākt dzīvi laukos un saimniekot reģeneratīvi. Nevis videi draudzīgāk, bet vispār neradīt videi kaitējumu un to pat uzlabot.”
Augusta sākumā Launkalnes pagastā notika 4. Latvijas Permakultūras festivāls. Pērn uz to ieradās 60 cilvēku, šogad bijuši jau 150. Interese par šo kustību aug. Iesaistās gan cilvēki, kas izsenis cīnījušies par zaļām idejām, gan jaunas ģimenes ar maziem bērniņiem, kas ceļ mājvietu pļavā, gan pensionāri.
“Permakultūrai nav kāds noteikts etalons, kā dzīvot. Mēs izmēģinām daudzas idejas un redzam, kas ir izmantojams Latvijas ap-stākļos, kas ne. Patīk rezultāts vai ne. Mācāmies darot,” teic Līga. “Latvijā cilvēki tiešām sāk atgriezties laukos, un mēs meklējam risinājumus, kā dzīvot bez traktora, kā izmantot tikai tos resursus, kas pašiem pieejami.”
Piemēram, kartupeļi šajās mājās netiek stādīti vagās, bet gan likti uz zemes un virsū taisītas apmēram 40 cm augstas salmu kaudzes. Raža esot lielāka, nekā stādot tradicionāli. Turklāt var pataustīt un izvēlēties, kuru bumbuli ņemt, kuram atļaut vēl paaugties. Lielo paņemot, mazajam paliek vieta nobriešanai. Savukārt sausā vasarā salmi nodrošina nepieciešamo mitrumu. Tomass arī novērojis, ka citi lasa Kolorādo vaboles, viņu stādījumā šo kaitēkļu neesot, jo tiem nepatīkot salmi. Tiesa, salmu vagas iecienījušas ūdensžurkas.
