Hitlers – Latvijas un PSRS «draudzības» veicinātājs 0
Pirms Otrā pasaules kara tirdzniecības jautājumu risināšana starp Latviju un PSRS nekad neiztika bez politiskajām spēlēm, jo Maskava, līdzīgi kā tas vērojams arī tagad, izmantoja ekonomiku savu ārpolitisko mērķu sasniegšanai un manipulācijām.
Kad 1932. gadā Maskava uzteica iepriekš 1927. gadā ar Latviju parakstīto tirdzniecības līgumu (skat. A. Stranga. PSRS un Latvijas tirdzniecības līguma aizkulises, “LA”, 2010. gada 20. augusts), sarunās par līguma atjaunošanu būtisku lomu nospēlēja nacistu nākšana pie varas Vācijā 1933. gada janvārī. Tā nekavējoties mainīja Maskavas domas, jo radīja bažas par vācu iespaida pieaugumu Baltijā un gandrīz vai paranojālas bažas par dažādu pretpadomju bloku veidošanos. Vēstulē Staļinam 1933. gada aprīlī PSRS ārlietu tautas komisārs Maksims Ļitvinovs nepieciešamību atsākt sarunas par tirdzniecības līgumu ar Latviju pamatoja ar tirdzniecības “dabisko”, politisko lomu. Staļina atbilde nebija ilgi jāgaida: 23. maijā PSRS kompartijas centrālkomitejas politbirojs nolēma sarunas atsākt.
Maskavu ļoti nemierīgu darīja nacistu “eksperta” austrumu lietās Alfrēda Rozenberga izteikumi. 1933. gada 8. jūnijā PSRS Ārlietu tautas komisariāta kolēģijas loceklis Boriss Stomonjakovs sarunā ar Somijas sūtni Maskavā A. Irjo-Koskinenu mēģināja noskaidrot, kāpēc Somijas ārlietu ministrs A. Haksels apmeklējis vizītē Tallinu. Irjo-Koskinens atbildēja, ka Helsinkus interesē arī pusoficiālās Igaunijas–Vācijas un Latvijas–Vācijas sarunas par muitas savienību. Irjo-Koskinens tomēr bija pārliecināts, ka nekāda muitas savienība noslēgta netiks. Stomonjakova reakcija turpretim bijusi ļoti nopietna. Ar neslēptu satraukumu pretēji Irjo-Koskinenam viņš secināja, ka vācu ekonomiskie piedāvājumi esot ļoti būtisks faktors – “pirmais solis jaunajā, aktīvajā politikā”.
Irjo-Koskinens gan padomju kolēģi pārtrauca, piebilstot, ka šo politiku īsteno Rozenbergs un no tās nekas neiznāks, taču Stomonjakovs bija pārliecināts, ka Kārļa Ulmaņa vadītā Latviešu zemnieku savienība un agrārieši Igaunijā varot būt tai atsaucīgi, kamēr sociāldemokrāti Latvijā un Igaunijā noteikti būšot pret.
Lai arī nekādas sarunas par Vācijas un Baltijas valstu muitas savienību nebija notikušas, turklāt Latvijas gadījumā pēc dažām dienām sekoja nevis “savienība”, bet “sviesta karš” ar Vāciju, Maskavas aizdomas auga. Tūlīt pēc sarunas ar Irjo-Koskinenu tajā pašā dienā Stomonjakovs vēstulē Staļinam atzīmēja, ka sākusies “Rozenberga politika, lai iespiestos Austrumos”, tāpēc nepieciešams “aktivizēt mūsu politiku Baltijā”. Jau 26. maijā Latvija bija informēta par Maskavas gatavību atsākt sarunas par tirdzniecības līgumu. Iekārdināšanai no sabiedrības “Konzums” tika iepirkta diezgan liela liellopu gaļas partija – uz PSRS aizsūtīja 13 vagonus ar gaļu. 1932. gada maijā, uzsakot iepriekšējo līgumu, PSRS iepirkumi un tranzīts tika strauji samazināti, bet tagad, jaunu līgumu vēloties, nāca iepirkums. Tā bija zīmīga detaļa.
Spiegi netraucē
Maskavas vēlēšanos piekopt Latvijai šķietami draudzīgāku politiku, lai tikai nepieļautu Vācijas iespaida pieaugumu, apliecināja arī tas, ka PSRS nesāka skandālu pat pēc kārtējās padomju spiegu afēras Latvijā. 7. jūnijā Rīgā bija apcietināti Latvijas pilsoņi Pauls Matisons un 10. Aizputes kājnieku pulka rotas komandieris kapteinis Fricis Frīdrihsons, kuri spiegoja PSRS labā un nodeva tai materiālus par Latvijas armiju. “Gali” stiepās uz PSRS tirdzniecības pārstāvniecību.
1933. gada 4. jūlijā, sniedzot ziņojumu Valsts prezidentam Albertam Kviesim par Latvijas ārpolitikas galvenajiem jautājumiem, Ārlietu ministrijas (ĀM) pārstāvis, nākamais ĀM ģenerālsekretārs un ministrs Vilhelms Munters to sāka ar prioritāti: pārskatu par tirdzniecības sarunu gaitu ar Angliju. “PSRS – tirdzpārstāvniecība, spiegu afēra” bija trešais jautājums. Tobrīd no politiskās policijas jau bija saņemti pārliecinoši pierādījumi par jaunu padomju spiegu tīklu. Nākamajā dienā Rīgā, Artilērijas ielā, gaidot tikšanos ar savu informatoru, ar neapgāžamiem spiegošanas pierādījumiem rokās tika apcietināts PSRS tirdzniecības pārstāvniecības darbinieks, oficiāli – tirdzniecības organizācijas “Meždunarodnaja kņiga” pārstāvis Latvijā Mihails Adamovičs. Viņš prata latviešu valodu, kas atviegloja kontaktus ar informatoriem.
Pie Adamoviča atrada “ziņas un atzīmes par mūsu robežapsardzības rajoniem” un Daugavpils un Dagdas pierobežas plānus. Lai arī PSRS pilnvarotais lietvedis Latvijā J. Moršteins centās Munteru pārliecināt, ka notikusi pretpadomju provokācija un pie Adamoviča atrastie dokumenti esot “podsučeni” (“iesmērēti”) provokatīvos nolūkos ar britu izlūkdienesta ziņu, pierādījumi bija neapgāžami.
Adamovičs pat pats daļēji atzinās. Šī lieta ilga tikai 12 dienas, līdz 17. jūlijam, un atrisinājās ļoti ātri. Arī Rīga nevēlējās lielu skandālu. Munters paziņoja Moršteinam, ka “nevēlamies uzpūst prāvu”, un piedāvāja divus atrisinājuma veidus: vai nu Adamoviču apmaina pret kādu PSRS apcietinātu Latvijas pilsoni, vai arī viņš tiek izraidīts. 17. jūlija rītā Latvijas sūtnis PSRS Alfrēds Bīlmanis ziņoja, ka Maskava piekritusi apmaiņai. Latvijai izdeva Padomju Savienībā apcietināto Latvijas pilsoni, Novgorodas luterāņu mācītāju P. Kamolu – pilnīgi nevainīgu cilvēku, kurš 1930. gadā bija kritis par upuri lielajam teroram pret garīdzniecību un uz 10 gadiem ieslodzīts Solovku nometnē. Latvijā drīkstēja atgriezties arī viņa sieva un trīs bērni. Visas līdzšinējās Latvijas Evaņģēliski luteriskas baznīcas pūles panākt Kamola atbrīvošanu bija neveiksmīgas, taču Adamoviča arests ļāva viņam atgūt brīvību.
Demonstratīvā “draudzība”
Pēc spiegu skandāla atrisināšanas Maskava sāka steidzināt Latviju parakstīt līgumu cik iespējams ātri. 21. jūlijā Moršteins paziņoja, ka padomju puses sarunu vadītājs Stomonjakovs gatavs uzņemt Latvijas delegāciju kaut tūlīt. Visas sarunas varot pabeigt trīs dienās un uzreiz parakstīt līgumu. Munters sliecās pieņemt piedāvājumu, taču valdībā tik liela steiga atsaucību neguva. Maskavai līgums bija vajadzīgs tīri politisku motīvu dēļ, kamēr Latvijai steiga ne tikai neļautu pacīnīties par labākiem līguma nosacījumiem, bet pat radītu ārpolitiskas neērtības, īpaši – attiecībās ar Londonu. Lai arī Latvijas–Anglijas pagaidu tirdzniecības līgums jau bija parakstīts un pati Anglija bija 10. jūlijā sākusi Londonā sarunas ar PSRS par pagaidu tirdzniecības līguma noslēgšanu, kas liecināja par britu–krievu attiecību uzlabošanos pēc ilga konfliktu perioda, Londona tomēr vērīgi sekoja Latvijas–PSRS attiecībām tirdzniecības jomā. Tā bažījās, ka Latvija var dot padomēm priekšroku naftas produktu piegādē un samazināt attiecīgos iepirkumus Anglijā.
Latvijas valdība nolēma nedaudz pagaidīt. Munters izbrauca uz Maskavu 14. septembrī, bet tikai uz preliminārām sarunām (pa ceļam viņš izbaudīja PSRS “labumus”, kas sākās tūlīt aiz robežas. “Uguns mūsu vagonā nodziest vēl pēc Indras un tā braucam tumsā (..) Četrus cilvēkus GPU kaut kur aizveda,” viņš ierakstījis dienasgrāmatā).
Nekas tā neliecināja par Maskavas jauno politisku līniju kā fakts, ka jau nākamajā dienā pēc ierašanās, 16. septembrī, Munteru, kurš nebija ne ministrs, ne oficiāls delegācijas vadītājs, tūlīt pieņēma pats komisārs Ļitvinovs. Viņš mudināja Latviju ātri atsūtīt oficiālu delegāciju. “Ļoti lamā Hitleru,” dienasgrāmatā ierakstīja Munters. Te arī bija Maskavas labvēlības cēlonis – bailes, ka Latvija pakļausies Vācijas ietekmei un parakstīs muitas ūniju. Latvijas ārlietu ministrs Voldemārs Salnais tikmēr gribēja veicināt sarunām PSRS labvēlīgu politisku klimatu un Rīgā paziņoja: “Tuvākā laikā mēs ceram arī nonākt pie rezultātiem ieilgušajās sarunās ar Padomju Krieviju. It sevišķu iemeslu pozitīvām cerībām dod tas apstāklis, ka politiskās attiecības ar mūsu kaimiņu pašlaik ir vislabākā stāvoklī un nav gadījies neviens pārpratums, kas mūsu draudzīgās attiecības būtu varējis ietekmēt uz ļauno pusi.” Salnā runā bija jūtams arī vēlīns reālisms: “Mēs nevaram cerēt uz diez cik lieliem pasūtījumiem mūsu rūpniecībai.”
Sarunas Maskavā turpinājās līdz 17. septembrim un beidzās ar nodomu protokola parakstīšanu. Ļitvinova bailes no lamātā Hitlera tomēr nebija tik lielas, lai piedāvātu Latvijai ko ļoti izdevīgu, īpaši – tranzīta jomā. Grūti pateikt, kā ritētu notikumi, ja Hitlers atsauktos uz Maskavas konsekventajiem piedāvājumiem izlīgt. Pat 25. oktobrī politbirojs uzdeva Ļitvinovam panākt iespēju iebraukt Berlīnē un tikties ar Vācijas ārlietu ministru K. Neirātu un, “ja to vēlēsies Hitlers, arī ar viņu”, un likt skaidri saprast, ka PSRS nevēlas “padziļināt konfliktu un ir gatava izdarīt visu nepieciešamo, lai atjaunotu iepriekšējās attiecības”. Berlīnes atbilde nesekoja.
Beidzot līgums
Uz Maskavu 1. decembrī izbrauca neliela – trīs personu – oficiālā delegācija Muntera vadībā. Jau 4. decembra vakarā parakstīja tirdzniecības līgumu, kas bija prasījis tik daudz nervu. Tā politiskais konteksts bija acīmredzams: burtiski tūlīt pēc parakstīšanas Stomonjakovs paziņoja Munteram, ka Maskava nolēmusi beidzot sūtīt uz Latviju savu militāro atašeju. Tāda Latvijā nebija kopš padomju spiegu skandāliem 1928./1929. gadā, kuros bija tieši iejaukti PSRS militārie atašeji vai to vietnieki (drīzumā Rīgā ieradās V. Suhorukovs, kurš PSRS militārā atašeja funkcijas pildīja līdz 1935. gada janvāra sākumam, kad viņu nomainīja M. Glinskis).
1933. gada novembrī PSRS Ārlietu tautas komisariātā tika secināts, ka Latvijā notiek “fašizācijas procesi”, armijas loma tuvākajā laikā pieaugšot, tāpēc ar to jānostiprina sakari. Tika pat izteikta ideja pārdot Latvijai ieročus, taču tā nerealizējās līdz šim nenoskaidrotu iemeslu dēļ. Sarunā ar Bīlmani 11. decembrī Ļitvinovs atzīmēja, ka PSRS “ar lielu uzmanību seko notikumu attīstībai Baltijā” un “cik ir mūsu spēkos, centīsimies uzstāties kopā ar to [Baltiju]”. Vācijas ietekmēšanai Maskava bija spiesta pievērsties tā sauktajai “kolektīvajai drošībai”, kas atstāja ietekmi arī attiecībās ar Latviju. PSRS politiskā interese par Latviju pieauga, taču tā nekad nekļuva tik nopietna, lai būtiski piekāptos Rīgai tirdzniecības jautājumos. Parakstītā līguma nozīme Latvijas ekonomikai izrādījās pavisam neliela.
