D. Kokareviča: – Viskonsinas universitātes vēstures profesors Paulis Lazda šogad man intervijā teica: “Esmu domājis par X stundu, un, ja notiktu tā, ka te ienāktu krievi ar tankiem, izšķirīgā diena būtu otrā. Jo tad, ja vienu dienu Latvija būtu noturējusies un otrajā kāds vēl pretotos un šautu pret tankiem, NATO nāktu palīgā. NATO neatkaros Latviju, bet karos par Latviju, ja Latvija pati karos.” 58
– NATO 5. pants paredz, ka viņi sanāk kopā, apspriežas un tad vēl debatē un ceļ rokas, un, ja kāda valsts piesaka veto, tad nekādas palīdzības nav. Ja paiet divas trīs dienas, kamēr, piemēram, Grieķija izdomā, balsot vai ne, un ja tikmēr Krievija Grieķijai piespēlēs kādus miljardus (ko paņems no citiem), un ja Grieķija izmantos savas veto tiesības…
V. Krustiņš: – Jūs varat izlikt simt tankus vai pat vēl vairāk, bet tas nav izšķirošais.
– Formālai valsts pastāvēšanai tas ir izšķiroši, bet kā nacionālai valstij tas nav būtiski izšķirošais, jo tas izšķirošais ir šeit, mūsu prātos. Traģiski ir tas, ka daudzi latvieši ar nacionālu domāšanu jau gatavo sev ceļu uz Rietumiem. Pašreiz tautā notiekošais jau ir tikai sekas tai propagandai.
– Šodien izšķiršanās ir atkarīga no pašas tautas vēlēšanās pieņemt vai nepieņemt, pretoties vai nepretoties. Tāpēc šodien pieņemt vienu kanālu – zināmā mērā tas ir tas pats.
– Man liekas, ka tagad vēl var pateikt: “Nē, to nedrīkst darīt!”
