– 25. martā Latvijas televīzijas diktors īpaši pieteica, ka 7. kanālā būs intervija ar Valsts prezidentu. Es to noskatījos un nodomāju, Valsts prezidentam nevajadzēja runāt krieviski, tik teicami viņš to neprot. Un stundu ilgo sarunu žurnālists beidza ar jautājumu par plānoto trešo kanālu. Un ko tad tur rādīs? 58
– Var būt raidījumi par kaut ko, kas krievus interesē Latvijā un tā tālāk. Bet kāpēc tiem jābūt tikai krievu valodā? Ekonomiski aktīvie krievi vairāk vai mazāk latviešu valodu prot. Var neprast mani laikabiedri pensionāri. Bet vai viņus interesē Latvijas politiskās norises? Neinteresē. Vai viņi ir pilsoņi un balsos? Nebalsos, nav pilsoņi. Jaunā krievu paaudze izmanto ne tikai televīziju, bet arī datorus un skatās ne tikai krievu televīziju, bet arī Rietumu kanālus. Problēmas jau nāk galvenokārt no viņu ģimenēm un skolām. Ar skolām mēs neesam tikuši galā.
– Nav vēlēšanās.
– Tā bija mūsu kļūda. Jo toreiz, kad skolās pieņēma mācībvalodu procentuālo proporciju 40:60, palika neatbildēts jautājums, kā to var pārbaudīt. Ja nevar pārbaudīt, kā tas notiek, tad tā ir tukša runāšana. Tur bija tā piekāpšanās. Kad notika cīņa par skolām, varbūt mums vajadzēja izturēt tāpat kā igauņiem, kuri izturēja spiedienu, kad pieminekli Aļošam aizveda uz kapsētu. Varbūt mums vajadzēja izturēt vēl pāris nedēļas, un tagad mēs būtu citā situācijā (spriežu, nezinot gan, ko teica drošības dienesti). Skatoties uz pagātni un domājot par reformu, secinu, ka līdz galam tā skolās nav notikusi. Skolēni mācās latviešu valodu tāpēc, ka jāmācās. Bet bija jābūt pārejai uz latviešu valodu skolās vispār. Nevis jārunā par pāreju uz to 2018. gadā, bet jāvirzās uz to!
Tā ir viena pozīcija. Ar valodu, protams, nāk ideoloģija. Paraudzīsimies uz otru pozīciju – kā skolās māca Latvijas vēsturi.
Jautājums – ja skolā var strādāt cilvēks, kas ir nelojāls Latvijai, un mēs neko nevaram darīt… tad ko nozīmē – neko nevaram darīt? Tad jau neesam valsts? Valsts – tā ir vara. Tātad bija jāpieņem normatīvie akti, ka Izglītības ministrijai šādos gadījumos tomēr ir kaut kāda teikšana. Bija diskusijas par to, ka skolotāji varētu būt ierēdņi, viņiem būtu cita atbildība nekā tad, ja viņi ir tikai darbinieki, bet tā beidzās bez rezultāta.
Esmu konservatīvs cilvēks, un man liekas, ka par mācību grāmatu saturu ir jābūt pamatīgai Izglītības ministrijas kontrolei.
