Hipiji nosarkst un nobāl. Saruna ar režisori Ināru Kolmani 2
Ar kinorežisori Ināru Kolmani tiekamies brīdī starp divām pirmizrādēm – no 20. aprīļa visā Latvijā skatāma viņas spēlfilma “Bille”, bet 10. maijā ceļu pie skatītājiem sāks dokumentālā filma “Sekss un PSRS”. Runāsim par pēdējo.
Kā notika, ka tev vienlaikus bija divi filmu projekti?
“Sekss un PSRS” sākās vēl pirms “Billes” kā veiksmīgs Latvijas, Francijas un Krievijas kopprojekts. Bija ilgs izpētes periods arhīvos un muzejos Rīgā, Pēterburgā, Maskavā, Tallinā. Un tad no mums neatkarīgu apstākļu dēļ nācās to iesaldēt. Pa vidu bija dokumentālā filma “Lūgšana mājai”, vairākas filmas no cikla “Rakstnieks tuvplānā”, tika attīstīta arī “Bille”. Tā pienāca 2016. gads, un es sapratu: ja ne tagad, tad nekad! Tuvojās oktobra revolūcijas simtgade, mūsu projekts bija iecerēts kā pētniecisks vēstures projekts, kas jāsāk ar 1917. gadu. Francijas partneriem izdevās dabūt papildu finansējumu, mēs atjaunojām kontaktus ar Krievijas partneriem, nu jau privāti, un steigšus piefilmējām to, kas vēl bija vajadzīgs. Tā visu pagājušā gada vasaru es pavadīju svelmainajā kūstoša asfalta Parīzē. Uzreiz pēc tam mani gaidīja “Billes” montāža Prāgā.
Filmā ir unikāli kadri, kas sniedz liecību, vairumam nezināmu, par to, kas notika uzreiz pēc sarkanā apvērsuma.
Šādu kadru nav daudz, bet tie patiešām ir unikāli, un mēs esam pirmie, kas tos izmanto. Viens no galvenajiem filmas pabeigšanas finansētājiem bija Francijas televīzijas vēstures kanāls. Viņi deva mums diezgan lielu brīvību, paši teica, ka šis esot visizaicinošākais projekts kanāla vēsturē, tomēr bija daži noteikumi, kas jāievēro. Viens no tiem – hronoloģiska secība, otrs – caurviju intervija ar ekspertu, kas apliecina, ka mēs operējam ar reāliem faktiem. Par šādu ekspertu kļuva Ļevs Ščeglovs, kas savulaik vadīja televīzijas raidījumu “Piektais ritenis”, kaut ko līdzīgu mūsu “Labvakaram”. Pēc revolūcijas Dieva vietā iecēla komunismu un pasludināja brīvo mīlestību. Beidzot par mīlestību sāka runāt ne tikai tās platoniskajā aspektā. Taču pavisam drīz tas pārauga pilnīgā ārprātā, jo jaunā valsts pārvērtās par bordeli. Leģendārā Aleksandra Kolontaja, ārlietu ministre un pirmā sieviete sūtne, noformulēja savu slaveno ūdensglāzes likumu: iziet pie vīra ir tikpat viegli kā izdzert glāzi ūdens. Uz katra stūra bija dzimtsarakstu nodaļas, varēja no rīta apprecēties, pārgulēt, pusdienlaikā izšķirties un vakarā apprecēties ar nākamo.
Bez precēšanās pārgulēt nevarēja?
To man neviens nestāstīja. 1917. gada notikumiem liecinieku vairs nav, ir tikai mazbērnu stāsti par vecmāmiņu atmiņām.
Bet bija taču sauklis, ka ikvienas komjaunietes svēts pienākums ir atdoties idejas biedram.
Bija apgabals, kur komjaunieši sagatavoja dekrētu, kas gan neieguva likuma spēku, taču tur patiešām tika runāts par to, ka komjaunietēm ir jāatdodas partijas biedriem, lai viņi varētu sekmīgāk celt komunismu. Patlaban šis dekrēta projekts jau atkal ir ieslepenots, taču Ļevs Ščeglovs nolasīja mums to visu pa punktiem. Turklāt manis te minētais – tie ir tikai pumpuriņi, neliela daļa no trakuma, kāds tur bija paredzēts. Var jau par to pasmaidīt, taču realitāte izrādījās baisa, sākās milzīgs izvarošanas vilnis, jo kas tad bija pirmie komjaunieši – lielākoties līdzskrējēji bez izglītības un darba.
Kur tu atradi kadrus ar kailajiem cilvēkiem? Nudien nezināju, ka tolaik tādi bija ne vien pludmalēs, bet arī uz ielām.
Kādu brīdi populāra bija kustība “Долой стыд!” jeb “Nost ar kaunu!”, jo padomju cilvēkam taču nekas nav slēpjams, arī ķermenis. Viens no šās kustības galvenajiem sludinātājiem, kas braukāja pa visu Krieviju, bija Vladimirs Majakovskis. Viņu pavadīja kailu meiteņu svīta, kam vienīgais aksesuārs bija lente ar uzrakstu “Долой стыд!”. Šāds arhīvu materiāls ir, tikai mēs diemžēl tam netikām klāt. Toties mūsu filmā ir kadri, arī pirmo reizi izmantoti, ar pludmali, kur cilvēki kaili sauļojas, peldas un visādi izklaidējas. Pludmale atrodas pie veca klostera, no kura padzina mūkus un ierīkoja tur darba un atpūtas nometni komjauniešiem.
Cik ilgs bija šis periods? Brīvai mīlai mazattīstītā valstī ir blaknes – nevēlamas grūtniecības un negribēti bērni.
Protams. Tie bija tikai daži gadi. Neilgā laikā visa valsts tika pārplūdināta ar maziem bezpajumtniekiem – seksuālās revolūcija bērniem. Turklāt sākās drausmīgs sifilisa uzliesmojums. Tos, ko vēlāk neizsūtīja, nokāva pašu izvirtība.
Un tad viss pagriezās par 180 grādiem. Ļeņins saprata, ka labi nav. Un radās jauns postulāts: visa seksuālā enerģija jāsublimē komunisma celtniecībai. Nevis jāmīlējas, lai labāk celtu, bet jāsublimē. Un tad nāca Staļins un vēl viens pavērsiens – tagad vieni drīkstēja visu, citi – neko.
Vēlāk, 70. un 80. gados, ja sievai radās aizdomas par vīra sānsoļiem, viņa varēja aiziet pasūdzēties uz partijas komiteju. Vīru par to varēja izslēgt no partijas, sabojāt viņam karjeru. Bet Staļina laikā tik vien kā uz aizdomu pamata cilvēks varēja zaudēt ne vien darbu, bet arī brīvību un pat dzīvību.
Filmēšanas ģeogrāfija ir visnotaļ plaša – Sanktpēterburga, Maskava, Novokuzņecka, Kijeva, Harkova, Londona, Parīze, Rīga.
Jā, tā sanāca. Piemēram, Londonā mēs nofilmējām fotogrāfu Nikolaju Baharevu, ar ko pirms tam bijām tikušies Novokuzņeckā. Baharevs ir slavens ar savām padomju laika fotogrāfijām, kurās viņš iemūžināja puskailus un kailus cilvēkus. Valsts arhīvos tāda materiāla nav. Arī te atklājas dubultā dzīve: gan tajā, ka “augšas” varēja atļauties visu, bet “apakšas” – neko, gan tajā, ka “apakšām”, protams, bija seksuālā dzīve, tikai rūpīgi slēpta. No Bahareva tvertajiem cilvēkiem strāvo milzīgs dzīvesprieks, turklāt reālā vide ir tāda, kādu neatrast ne tā laika žurnālos, ne arhīvu krājumos. Baharevam Londonā bija izstāde, viņš bija nominēts pasaules foto balvai. Mēs tur bijām cita projekta sakarā, vienkārši tā skaisti un veiksmīgi viss salikās.
Pagājušā gada nogalē filma piedzīvoja pirmizrādi Francijā. Kāda bija publikas reakcija?
Biju patīkami pārsteigta. Zināju, ka cilvēki smiesies, zināju, ka brīnīsies, jo filmā ir daudz kas tāds, ko grūti pat iedomāties. Taču cilvēki ne vien smējās, bet bija arī aizkustināti, daži pat apraudājās. Tas man bija īpaši svarīgi. Veidojot filmu, savus varoņus vēlējos nevis izņirgt, bet atklāt. Mēs neizvēlamies, kur piedzimt un nodzīvot šo savu vienīgo dzīvi. Un, pat ja izvēlamies, tad nezinām, kāpēc.
Filmā ir kundzīte, kas neatceras, kā sauc prezervatīvu, saka: tas gumijas izstrādājums, kas vienmēr plīsa… Ir mums arī Ārija Iklāva, ilggadējā Rīgas dzimtsarakstu nodaļas vadītāja. Viņa stāsta, kā savulaik Jāņa Zālīša grāmata “Mīlestības vārdā” dāvināta jaunlaulātajiem, bet pēc tam atzīta par pornogrāfisku un tās tirāža iznīcināta.
Man ļoti žēl, ka neizdevās uzfilmēt Marinu Vladi, kas bija ar mieru izstāstīt savu pieredzi, taču viņa satikties ar mums varēja tikai tad, kad filmai jau bija jābūt samontētai. Bet tas, ko viņa man pateica privāti, bija ļoti interesanti. Piemēram, populārākās dāvanas, ko viņa veda uz Maskavu draudzenēm, bija skaista veļa, prezervatīvi un pretapaugļošanās tabletes.
Montējot kādā brīdī sajutu, ka stāstā par padomju laiku trūkst emocionāla materiāla. Un tad kopā ar ukraiņu kolēģiem papildinājām filmu ar smilšu animāciju. Tā bija jauka pieredze – es no Parīzes skaipā režisēju smilšu animāciju un ‘stop motion’ animāciju. Vispār tā ir piesātināta filma, kur ir cilvēki un viņu stāsti, karikatūras, plakāti, smilšu animācija, unikāli arhīvu kadri, fotogrāfijas.
Ar ko jaunā filmas versija atšķirsies no tās, ko tu rādīji Francijā?
Mums sākotnēji bija paredzētas divas versijas – 52 minūtes televīzijai un garā versija kinoteātriem. Budžeta dēļ palikām pie 52 minūtēm. Taču notika tā, ka mēs uztaisījām 57 minūtes, un tad es redaktorei lūdzu, lai viņa pati norāda, ko īsināt. Viņa noskatījās un pateica, ka negrib īsināt neko. Tad kanāla vadība atļāva mums uztaisīt 55 minūšu versiju. Tu jau saproti, noīsināt divas minūtes ir vieglāk nekā piecas, turklāt vienmēr jau var palaist titrus mežonīgā ātrumā. Šī 55 minūšu versija ir jau rādīta Francijas, Beļģijas un Šveices televīzijā, par to interesējas arī Vācija. Bet, atgriežoties Latvijā, man nelika mieru materiāls, kas palicis ārpus kadra. Tagad esam samontējuši garāko versiju, ko no 10. maija rādīsim kinoteātros un festivālos.
