Olafs Zvejnieks: Hiperinflācijai tieši rīklē 18
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gada inflācija Latvijā iegājusi jau trešajā procentu desmitā, jūlijā uzrādot astronomiskus 21,5% salīdzinājumā ar pagājušā gada jūliju. Šādus skaitļus Latvija nav redzējusi kopš 2008. gada, un diemžēl izskatās, ka tas vēl nebūt nav inflācijas augstākais punkts.
Latvija jau kādu brīdi var droši lietot jēdzienu “hiperinflācija”, jo inflāciju sāka aprakstīt ar divciparu skaitli pirms komata jau šī gada martā. Maijā un jūnijā vēl svārstījusies otrā desmita augstākajā galā, jūlijā tā jau ir spērusi kāju trešajā desmitā. Tāds lēciens noticis tāpēc, ka jūlijā daudzās vietās jau stājušies spēkā jaunie apkures tarifi, rēķini jaunus rekordus nodemonstrējuši arī dabasgāzes izmantotājiem. Pēc gandrīz desmit gadiem, kad inflācija svārstījusies ap 1% gadā, šādus lēcienus sabiedrība izjūt īpaši asi.
Kā raksta Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks, sākuma grūdienu inflācijai deva ekonomikas atkopšanās no Covid-19 krīzes un ar to saistītie faktori – cenu kritums pandēmijas sākumā, patēriņa pārbīde no pakalpojumiem uz precēm, piegādes ķēžu problēmas. Tika izveidotas atbalsta programmas, kas ļāva gan izvairīties no augsta bezdarba, gan izveidot uzkrājumus un ātri atgūties patēriņam.
Būtisku lomu nospēlējis arī tas, ka pandēmijas gados Eiropai bija raksturīgs zems nokrišņu daudzums un arī vējš pūtis vāji, samazinot atjaunojamās enerģijas apjomus, bet Vācija izlēma slēgt savas atomelektrostacijas. Tā visa rezultātā enerģētikas atkarība no Krievijas gāzes tikai pieauga, tādēļ pašreizējās starptautiskās sankcijas un Krievijas šantāža ar gāzes piegāžu pārtraukšanu trāpījusi kā sitiens pakrūtē, dzenot cenas augšup katru mēnesi kopš kara sākuma Ukrainā.
Tomēr pat uz ļoti augsto Eiropas inflācijas skaitļu fona (Vācijā pašreizējā 8% inflācija pēdējo reizi redzēta Otrā pasaules kara gados un īsi pēc tam) Baltijas valstu inflācijas rādītāji izskatās vienkārši graujoši slikti. Atbildes, kāpēc tā, meklējamas patēriņa struktūrā – Baltijas valstu iedzīvotāju patēriņā daudz lielāku daļu veido tieši inflācijas visvairāk skartās produktu grupas – enerģija un pārtika. Latvijā aptuveni 40% no iedzīvotāju tēriņiem aiziet pārtikai un energoresursiem, bet eirozonā – vidēji tikai 26%.
Otrkārt, arī pārtikas un energoresursu cenas Latvijā un pārējās Baltijas valstīs šogad augušas straujāk nekā citviet Eiropā. Par iemeslu varētu būt gan tas, ka Baltijā uzņēmēji biežāk pārskata cenas un tādējādi inflācija cenās atspoguļojas ātrāk, – kāds nesen veikts pētījums apgalvo, ka Latvijā cenu mainība ir aptuveni uz pusi augstāka nekā eirozonā vidēji. Šādas uzņēmēju “cenu elastības” ticamākais iemesls ir daudz zemāka konkurence tirgū. Iemesls varētu būt arī mazāks valdības atbalsts uzņēmējiem, kā arī tas, ka pēdējo gadu straujās algu celšanas dēļ uzņēmēji vienkārši var to atļauties un tirgus ir vai bija gatavs to paciest.
Nenoliedzami, daļa no inflācijas problēmas atrisināsies, normalizējoties situācijai globālajos enerģētikas un pārtikas tirgos, atrodot alternatīvus enerģijas resursu avotus un mazinot Krievijas ietekmi. Tomēr pat optimistiskākajā gadījumā tas nenotiks ātrāk par nākamā gada pavasari, ja Eiropai paveiksies ar siltu ziemu. Kaut kādu atvieglojumu varētu sniegt valdības atbalsta pasākumi enerģijas izmaksu samazināšanai, taču pašreiz publiskotie aprēķinu piemēri liecina, ka atbalsta pasākumi varētu nosegt apmēram ceturto daļu apkures rēķina – proti, pat ar tiem siltumenerģijas cenu pieaugums sabiedrībai būs ļoti ievērojams. Citi atbalsta pasākumi, spriežot pēc pašreiz zināmās informācijas, varētu skart apmēram pusi Latvijas sabiedrības, otrai pusei liekot glābties no cenu paisuma pašai.
Eiropas Banka pēc vairāk nekā desmit gadu pārtraukuma sākusi celt bāzes procentu likmes, sadārdzinot kredītus un bremzējot ekonomikas izaugsmi un ar to saistīto pieprasījuma pieaugumu. Lai gan šādi pasākumi saīsinās augstās inflācijas periodu, tomēr īstermiņā radīs jaunas sāpes – jo inflācija un cenas veikalos tik strauji nesamazināsies, bet uzņēmēji, jūtot ekonomikā valdošo vēju maiņu, nepalielinās vairs algas un iespēju robežās atlaidīs darbiniekus izmaksu samazināšanai.
Iespējams, ka inflāciju līdz tik pierastajam 1% gadā neizdosies samazināt vēl gadiem vai pat desmitgadēm ilgi, jo pasaules ekonomikā sākuši darboties vairāki graujoši spēki, kas bremzē izaugsmi. Viens no tiem ir plaisas globalizācijā, kas saistītas gan ar Covid-19 laikā pieredzēto piegādes ķēžu sabrukumu, gan arī ar jau dažus gadus notiekošo ASV un Ķīnas tirdzniecības karu. Otrs līdzīgs spēks ir Krievijas agresija pret Ukrainu un ar to saistītās starptautiskās sankcijas. Visbeidzot trešais ir klimata pārmaiņas, kas rada arvien lielākus zaudējumus civilizācijai – sausumu, karstuma viļņus un viesuļvētras.
