Himna Rīgas savējiem 0
Šovakar un rīt VEF Kultūras pilī pirmizrādes piedzīvos “Latvijas koncertu” organizētā muzikālā izrāde “Rīgas gredzens”, kuras atslēga būs radošais gars, kas atklāsies dzejnieku Aleksandra Čaka un Ojāra Vācieša, kā arī komponistu Artura Maskata un Ulda Stabulnieka stāstā par dažādo Rīgu, ko dzejas, mūzikas un teātra valodā izstāstīs aktieris Andris Keišs, dziedātājs Jānis Strazdiņš, Latvijas Radio koris un instrumentālā grupa. Iestudējuma mākslinieciskais vadītājs un diriģents – Sigvards Kļava, režisors – Viesturs Kairišs.
Koncertuzvedumu cikls “Latvijas gredzens”, kurā četros konceptuāli atšķirīgos veidos tika izstāstīts, izdziedāts, izspēlēts un izdejots katram Latvijas novadam raksturīgais, guva plašu publikas atsaucību, dodot impulsu Latvijas Radio kora diriģentam un mākslinieciskajam vadītājam Sigvardam Kļavam veidot jaunu koncertizrādi par Rīgas savējiem.
Izrāde atklās, kas ir tie dižie un romantiskie, kas veidojuši galvaspilsētas neatkārtojamo seju, kas pārdzīvojuši, skumuši un cietuši par tās postīto godību un zudušajiem cilvēkiem, piedzīvojuši vēsturisku notikumu virpuļus un sapņojuši par ideālo nākotnes pilsētu.
Ojāra Vācieša un Aleksandra Čaka dzejas rindas atdzīvosies Artura Maskata un Ulda Stabulnieka mūzikā, atklājot Rīgas centra spozmi, skaņu un smaržas, kā arī Pārdaugavas šauro, kluso ieliņu romantisko gaisotni.
Smalks un dziļi personisks stāsts
Uzveduma idejas un koncepcijas autors Sigvards Kļava teic, ka grūtākais bijis uztaustīt sirds sajūtu, to, ko mums katram nozīmē Rīga.
“Rīga ir mana liktens laulība. Šo pilsētu neesam izvēlējušies, esam liktenīgi salaulāti. Daudzas galvaspilsētas, iegūstot jaunu jaudu, bieži vien zaudē savu seju. Iespējams, šis ir pats pēdējais brīdis, kad vēl varam notvert Rīgas smaržu, Rīgas iedomu atmosfēru, kāda mums katram ir bijusi un par kuru sapņojam. Tāpēc mana pārliecība ir, ka par Rīgu jāstāsta caur Rīgas dziesminiekiem.”
Uldis Stabulnieks prata citiem darīt dzirdamas ne tikai Čaka dzejā slēptās melodijas, uz komponista klavierēm gūlās avīžu un dzeju krājumu kalni, pašu dzejnieku dāvināti rokraksti. Ojārs Vācietis, Pēteris Zirnītis, Jānis Rokpelnis – Rīgas iedzimtie un ienācēji –, kas iemīlēja skaistuli pie Daugavas, tās ieliņas, zvanu torņus, peļķes un zvirbuļus…
Sigvards Kļava sākumā domājis, ka “Rīgas gredzens” izvērtīsies kā himna brīvībai un mīlestībai, taču nu jūtot, ka tā būs himna radošajam garam.
“Man tas ir smalks, ārkārtīgi personisks, dzīvs, nevienu mirkli tā nav iekonservēta patiesība, bet vismaz man pašam daudzus jautājumus uzdodošs stāsts,” viņš uzsver.
Gredzens ir ne vien uzveduma nosaukumā, bet arī pilnīgi reāla vēstījuma platforma, tas būs redzams uz skatuves kā scenogrāfijas elements. Uzveduma režisors Viesturs Kairišs, dzimis rīdzinieks, teic, ka Rīga ir viņa pilsēta un attiecības ar to esot tāda “liktens laulība”.
“Ir viens nerakstīts likums,” atklāj Viesturs Kairišs, “uz skatuves scenogrāfijā nedrīkst attēlot to, kas ierakstīts nosaukumā, bet
šoreiz man likās, ir īstais brīdis uz skatuves novietot centrā laulības gredzenu,
jo Rīga, atšķirībā no brīnišķīgajiem Radio kora apdziedātajiem novadiem, skaistiem, sirdij dārgiem un dažādiem, tomēr ir varas, spožuma un posta galvaspilsēta. Un, tā kā laulības gredzens, kaut pilnīgi apsūbējis, ja nav ilgi spodrināts, tomēr ir no zelta, tajā ir likteņa laulību intimitāte.
Savu dzimto pilsētu tu neesi izvēlējies, esi liktenīgi ar to salaulāts, tu reizēm vēlies mukt no tās prom, bet nevari bez tās dzīvot, jo tā liekas vienīgā pilsēta pasaulē, kas patiesi iedvesmo. Būtu labi, ja tieši radošais gars mūs šeit noturētu. Lai kādi vēstures un likteņa vēji pūstu pāri, bet radošais gars kā tvans mūžam paceltos virs pilsētas.”
Māksliniece Ieva Jurjāne, kura tērps uzveduma dalībniekus, neslēpj, ka, strādājot ar kori, ar prieku meklējusi ko personīgu.
“Ievērojot mūzikas un drāmas garu, piemeklēju kostīmus no vēsturiskām kolekcijām, jo mūsu iedvesmas avots mūzikā un dzejā slēpjas vairākos vēsturiskos līmeņos, bet man ir ļoti jauki satikties ar savas agrīnas bērnības 70. gadiem, Ulda Stabulnieka zelta brīžiem un Artura Maskata pusaudža noskaņu,” viņa stāsta.
Komponists Arturs Maskats cēlies no Strenčiem un ienācis Rīgā 70. gadu pirmajā pusē sešpadsmit gadu vecumā. Tagad skaņradis teic, ka attiecības ar Rīgu viņam esot romāns mūža garumā, kurā viņš ierauga pats savu dzīvi un Rīga viņam esot vistuvākā vieta pasaulē.
Savu absolūtās Rīgas sajūtu Arturs Maskats piedzīvojis 1982. gada 6. decembra vēlā vakara stundā, kad palaimējies pirmoreiz mūžā būt mājās pie Ojāra Vācieša.
“Mēs ar dziedošo aktieri Ivaru Kalniņu, manu solistu, kuram bija sarakstīts diezgan daudz dziesmu, no kurām dažas skanēs arī “Rīgas gredzenā”, uzdrīkstējāmies Ojāram Vācietim parādīt mūsu kopīgo produkciju.
Dzejnieks, padzirdējis, ka mēs ko tādu vēlamies darīt, divas reizes bija saucis pie sevis mājās klavieru skaņotāju. Būdams jauns gurķis, domāju – ārprāts, tāds liels dzejnieks un rēķinās, ka uz viņa klavierēm ko spēlēs tādi divi iesācēji!
Ojārs Vācietis teica – jā, klavieres stāv, bet neviens mājās tās nespēlē. Ja nu jūs rādīsiet man savas dziesmas, instrumentam jābūt uzskaņotam.
Toreiz četratā, kopā ar Ludmilu Azarovu, nosēdējām līdz trijiem rītā. Naktī, iznākot pie Māras dīķa, mani pārņēma Rīgas sajūta, tāda sirreāla, likās – ar mani kaut kas notiek, dzimst tēmas, un es saprotu gadiem uz priekšu, ko vajag darīt.”
Andra Keiša Rīgas izjūta
Šajā romānā par Rīgu ierauti arī Dzejnieks, ko atveidos aktieris Andris Keišs un Dzejnieka atbalss, kas uzticēta dziedātājam Jānim Strazdiņam.
Andra Keiša Dzejniekā kopējā tonalitātē vairāk jaušams skarbums, nolemtība, pazaudētā skanīgā sirds,
pēc kuras tā taujā atbalsij, savukārt Jāņa Strazdiņa tēlā vairāk ir sapņainums, gaišums, melanholija.
“Es šajā uzvedumā esmu vientuļais, uz ielas savu balsi izkliegušais un pazaudējušais dzejnieks, un man pretim mana sirds, kura dzied kā eņģelis,” savu Dzejnieku raksturo Andris Keišs.
Viņa bērnība pagājusi Jelgavā, tāpēc viņš skatoties uz Rīgā dzimušajiem ar nelielu skaudību. “Zinu čaļus, kuri auguši uz Tallinas un Barona ielas stūra, tādi riktīgi, pašpārliecināti, traki pašpuikas, kas lēca tramvajos,” piebilst aktieris.
Viņš dzīvo uz Čaka un Matīsa ielas stūra, un viņa acīs šī apkārtne pārvērtusies par ikdienišķu Eiropas pilsētas rajonu kā Parīzē vai Berlīnē – ja vien būtu sakoptākas fasādes.
Īstā Rīga, pēc Andra Keiša domām, saglabājusies Pārdaugavā, kur jāiet kājām, kur vietējie zina katru nostūri un pagalmu. “Esmu pārliecināts, ka Jaunpils saglabāsies kā latviešu ciemats, bet par Čaka un Matīsa ielu stūri to nevaru galvot,” viņš nosaka.
Jautāts par pilsētas nervu Jaunā Rīgas teātra tagadējā mājvietā Tabakas fabrikas apkaimē Miera ielā, aktieris teic, ka tur varētu būt vairāk kafejnīcu, vakarā tramvajs varētu ilgāk cilvēkus aizvizināt uz centru vai Juglas pusi.
Lāčplēša ielas rajonā vairāk ir solīdās kafejnīcas, tas ir solīdais gals, bet Miera iela esot bārdaino cilvēku puse, ar grauzdētavām, jaunu dvašu pagalmos…
JRT aktieri tomēr ļoti ilgojoties pēc atgriešanās Lāčplēša ielas 25. namā. Andris Keišs atceras arī šādu stāstu: “Mans vectēvs kādreiz teica – Rīga ir brīnišķīga pilsēta tiem, kas nerunā krieviski (ironiski pasmaida).
Deviņdesmitajos gados bija ieradies latvietis no Zviedrijas, kuram Stacijas laukumā krieviski lūdzu uzsmēķēt un viņš atbildēja – es nesaprotu.
Arī Vācieša dzejā izskan doma par tiem, kuriem vajadzētu dzīvot Rīgā, bet kuru šeit nav.
Reiz četros no rīta nācu mājās no filmēšanās. Visas ielas pilnas ļaužu, visi smaidīgi, priecīgi, un man nebija vismazākās baiļu sajūtas, ka kāds varētu nodarīt pāri. Bija Dziesmu svētki. Un sabraukuši latvieši no visas pasaules dziedāt, dejot. Tā bija mana ideālā Rīga. Bez asarām nemaz nevaru to atcerēties.”
Dziedātājam Jānim Strazdiņam Rīga kļuvusi vēl mīļāka pēdējos piecos gados, kad viņš dzimtajā pilsētā vairs nestrādā, bet ierodas katru mīļu brīdi.
“Rīga ir mans akumulators, enerģijas uzpildītājs,” viņš neslēpj. “Vislabāk Rīgu izjūtu pastaigājoties. Esmu gājis kājām no centra uz Imantu, lielus attālumus veicis ar velosipēdu.
Visdziļāk pilsētas nerva pulsu var notvert naktī vai agri no rīta, kad ielās maz cilvēku. Tad var sajust dvesmu no vārtrūmēm un šalkoņu no parku kokiem. Man ļoti patīk domāt un dziedāt par Rīgu.”
Koncertizrāde “Rīgas gredzens”
* Programmā – sen tapušās, kā arī pavisam jaunas Artura Maskata kompozīcijas ar Ojāra Vācieša dzeju (“Balto koncertu laiks”, “Vecās Rīgas Likteņdziesma”, “Lietus romance”, “Kaut ko klusiņām”, “Liepziedā”, “Varat raudāt, varat smiet” u. c.)
* Bulvāru lirika atklāsies Ulda Stabulnieka dziesmās ar Aleksandra Čaka vārdiem (“Rīgai”, “Marijas iela”, “Par tramvaja sliedēm”, “Zviedru vārtu romance”, “Vecā, sirmā Rīga”).
* Īpašo 50. un 60. gadu Rīgas gaisotni iezīmēs Agate Pooka (balss, vijole), Gundega Krūmiņa (balss), Artūrs Noviks (akordeons), Romāns Vendiņš (klavieres), Toms Poišs (kontrabass), Kaspars Kurdeko (perkusijas) un sieviešu vokālais ansamblis “Rīga”.
* Nākamās izrādes: 6. decembrī – koncertzālē “Gors” Rēzeknē, 22. februārī – Liepājā “Lielajā dzintarā”, 28. februārī – Vidzemes koncertzālē “Cēsis”.
