Hillebergs: Vēja enerģija būs pamats 2
Raivis Šveicars, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijā uzstādītās vēja jaudas (66 MW) ir trešās mazākās Eiropas Savienībā, apsteidzot vien Slovēniju un Slovākiju. Krietni zaudējam arī Lietuvai (548 MW) un Igaunijai (320 MW). Lai apzinātu Latvijas iespējas un lielākos problēmjautājumus, nesen notika vēl nebijusi vēja enerģijas attīstībai veltīta konference “WindWorks. Powering Latvia’s energy future”, kurā piedalījās arī vairāku Eiropas valstu nozares eksperti. “Latvijas Avīze” izmantoja iespēju, lai aprunātos ar Dānijas vēja enerģijas asociācijas “Wind Denmark” vadītāju Janu Serupu Hillebergu par Dānijas vēja enerģijas veiksmes stāstu un ieteikumiem Latvijai.
Dānija ir vadošā vēja enerģijas ražotāja un jaunu jaudu uzstādītāja Eiropā un viena no līderēm pasaulē. Kā Dānijai tas izdevies?
J. S. Hillebergs: Vēja enerģijas attīstīšana bijusi daļa no Dānijas enerģētikas stratēģijas jau no pagājušā gadsimta 70. gadiem, kad mūs satrieca naftas krīze. Tobrīd Dānijas parlaments izlēma, ka tāda situācija vairs nekad nedrīkst atkārtoties. Attiecīgi kopš 70. gadiem savā enerģētikas politikā sākām īstenot enerģijas ražošanu no atjaunojamajiem resursiem (AER).
Laika gaitā attīstījām arī visu enerģētikas sistēmu, tostarp pārvadi, un nepieciešamo likumdošanu, lai varētu atbalstīt zaļo enerģiju un Dānija kļūtu arvien zaļāka. Dānijas gadījumā tas nozīmēja došanos vēja virzienā, jo mums ir daudz vēja gan jūrā, gan sauszemē.
Stratēģijas pēdējais solis pagaidām bijis mūsu parlamenta decembrī pieņemtais lēmums līdz 2030. gadam samazināt CO2 emisijas par 70% salīdzinājumā ar 1990. gadu. Tas nozīmē, ka mums ir vēl vairāk jāattīsta atjaunojamā enerģija, tostarp vēl krietni vairāk jābūvē vēja turbīnas. Bet būtībā – šobrīd redzam augļus 70. gadu lēmumiem.
Vai vēsturiski Dānijai ir bijuši kādi šķēršļi vēja turbīnu izbūvei?
Protams, gadu laikā bija dažādi šķēršļi. Pirmkārt, vajadzēja izstrādāt likumdošanu, kas atbalstītu to, ka tiek ražota elektroenerģija no atjaunojamiem avotiem, turklāt šīm turbīnām būtu pieeja enerģijas sistēmai, bet saražotajai elektrībai – tirgum. Enerģijas sistēmu nācās pārstrādāt tā, lai tā funkcionētu jebkādos, tostarp svārstīgos, apstākļos, ņemot vērā to, ka vēja enerģijas apjomi šad tad var svārstīties. Kā zināms, elektrību no vēja var saražot tad, kad pūš vējš. Līdzīgi ir ar saules enerģiju. Bija daudz tehnisko izaicinājumu, ko nācās risināt. Bet tajā pašā laikā notika nemitīgs dialogs ar vietējiem iedzīvotājiem, tostarp par to, kā viņus iesaistīt gaidāmajos projektos.
Jāsaka gan, ka jau no paša sākuma dāņi bijuši ļoti pretimnākoši un atbalstoši – gan runājot par sauszemes, gan atkrastes vēja turbīnām. Jā, šobrīd lielākā daļa sauszemes vēja parku pieder privātiem uzņēmumiem, bet mūsu likumdošana nosaka, ka vienmēr jābūt aktīvai diskusijai ar vietējām pašvaldībām un kaimiņiem, kurus ietekmē šie projekti. Dialogs ar visiem iesaistītajiem ir daļa no visa procesa, turklāt ļoti svarīga daļa.
Vai uzņēmumi, kas būvē turbīnas, vietējām pašvaldībām un vietējiem iedzīvotājiem piedāvā kādus finansiālus labumus vai ko citu, kas ļautu gūt tiešu labumu cilvēkiem, kurus ietekmē turbīnas?
Dānijā to regulē likums – ko katrs projekts var piedāvāt vietējai sabiedrībai. Laika gaitā tas ir mainījies, bet tā ir tiesa, ka uzņēmumiem ir jāmaksā noteiktas summas, jāpiedāvā finansējums pašvaldībām un jānodrošina citi labumi. Bet svarīgi saprast, ka to vienmēr regulē likums, tāpēc nevar būt nekādu zemgalda piedāvājumu un vienošanos.
Dānijā ir tūkstošiem vēja turbīnu. Kritiķi norāda, ka turbīnas nogalina putnus, ir skaļas, rada veselības problēmas tuvumā dzīvojošajiem. Jums ir bijusi iespēja redzēt un novērtēt turbīnu darbību gadu desmitiem. Cik nozīmīgas ir turbīnu nestās blaknes?
Labā lieta ir tā, ka ir iespējams visu šo izpētīt un ieplānot, atrunājot likumā. Piemēram, jābūt regulējumam, cik tuvu turbīnas drīkst atrasties tuvākajiem cilvēkiem, jābūt regulējumam par skaļumu un vienmēr jābūt veiktam ietekmes uz vidi novērtējumam, tostarp par ietekmi uz putniem u.c. dzīvajām būtnēm. Šis viss jāatrisina plānošanas un vides novērtējuma laikā, lai vēlāk nebūtu kādu pārsteigumu. Būtībā plānošanas laikā uz visiem jūsu jautājumiem ir jāsniedz atbilde vai tie jāatspēko. Pēc turbīnu skaita Dānijā var spriest, ka mums ar to veicas diezgan labi. Es uzskatu, ka, ja katrs izdara savu darbu, visas lietas var līdzpastāvēt.
Jāsaprot, ka, ja mums līdz 2050. gadam būs jābūt 100% CO2 neitrāliem, tad ir jābūvē gan sauszemes, gan atkrastes vēja parki un viss process jāplāno tā, lai nebūtu nekādu šķēršļu un problēmu. Visiem ir jāspēj sadarboties un līdzpastāvēt – tas ir pats svarīgākais.
Kādas ir jaunākās vēja nozares tendences?
Kopumā visi šobrīd spriež par to, kāds var būt vēja turbīnu tehnoloģiju potenciāls – cik augstu tās nākotnē varētu būvēt? Cik tās būs efektīvas? Kā šo zaļo enerģiju ātri, lēti un efektīvi novirzīt no enerģijas sistēmas uz citiem slāņiem – transportu, veselīgas pārtikas ražošanu utt.
Tāpat diskutē par to, kā ražot zaļo ūdeņradi, kas būs pamatakmens tam, lai lidmašīnas un kuģi kļūtu zaļi. Un domājam arī par to, kā uzturēt enerģijas sistēmu, ko veido tikai zaļā enerģija.
Kas revolucionārs un tehnoloģiju ziņā futūristisks šobrīd klauvē pie durvīm?
Domāju, ka turbīnas būs turbīnas, bet būs projekti, kuros turbīnas nevis ražos elektrību, no kuras vēlāk ražos ūdeņradi, bet turbīnās uzreiz ražos ūdeņradi. Tāpēc būs nepieciešamas īpašas uzglabāšanas tehnoloģijas, noliktavas, kur saražoto ūdeņradi varēs uzglabāt vai uzreiz pa taisno nogādāt enerģijas sistēmā. Šobrīd šajā jomā notiek liela attīstība, piemēram, redzam dažādus hibrīdprojektus, kuros apvieno vēja, saules projektus ar blakus esošām noliktavām.
Kādas šobrīd ir galvenās problēmas jaunu turbīnu izbūvē? Jaunākajā “Wind Europe” pārskatā uzsvērts, ka investori ir gatavi ieguldīt naudu, bet birokrātija projektu sagatavošanā līdz būvniecības fāzei ir pārāk liela.
Jā, tā ir viena no lielākajām problēmām. Eiropai līdz 2030. gadam jāizpilda jaunie Eiropas Savienības mērķi, kuri turklāt ir palielināti līdz 55%, salīdzinot ar 1990. gadu. Proti, projektu skaitam ir ievērojami jāpalielinās, bet tajā pašā laikā ir ievērojami jāattīsta projektu plānošanas un attīstības sistēma. Tai jākļūst daudz efektīvākai, taču nedrīkst aizmirst, ka visam joprojām jānotiek likuma ietvaros. Vislielākās problēmas ir ar sauszemes parkiem, bet problēmas plānošanā parādās arī saistībā ar turbīnām jūrā.
Minējāt, ka līdz 2030. gadam ES jāsamazina emisijas par 55%, salīdzinot ar 1990. gada līmeni. Pērn jaunos vēja turbīnu parkos investēja 43 miljardus eiro, izbūvējot turbīnas ar kopējo jaudu 20 GW. Tomēr Eiropai ik gadu vajag 27 GW, lai sasniegtu norādīto mērķi. Vai tas ir izdarāms?
No industrijas perspektīvas raugoties, tā nebūs problēma. Problēma ir plānošana un politisko lēmumu pieņemšanas ātrums. Akmens ir valdību pusē, lai viņi atvieglotu plānošanas procesu. Industrijas pusē visi ir gatavi investēt un būvēt jaunas jaudas.
Ir sajūta, ka enerģētikas sektors uz vēja nozari skatās kā uz tādu līderi, kam uz sevis jāiznes viss emisiju samazināšanas smagums. Vēl tikai saules enerģija attīstās, bet pārējās AER jomas mīņājas uz vietas…
Fakts ir tāds, ka vēja un saules tehnoloģijas ir ļoti efektīvas izmaksu ziņā, šie projekti ir arī visvieglāk īstenojamie. Abas nozares ir gatavas ievērojami palielināt ražošanas apjomus, ko nevar piedāvāt citas AER sfēras. Ir skaidrs, ka vēja enerģija Dānijā un vairākās citās valstīs būs pamats visai enerģētikas sistēmai. Baltijas jūrai un Norvēģu jūrai ir milzīgs potenciāls, tāpēc būtu dīvaini, ja Eiropa nemēģinātu izmantot šo resursu pēc iespējas vairāk.
Nezinu, cik labi pārzināt Latvijas vēja enerģijas sektoru, bet mums jau gadiem nav uzbūvēta neviena jauna vēja turbīna, kur nu vēl vesels parks. Ir ļoti neliela, bet spēcīga opozīcija, kā arī valsts nedara neko, lai vējš enerģētikas politikā kļūtu par prioritāti. Ko mums darīt, lai izrautos no teju pēdējās vietas Eiropā?
Ne tikai Latvijas valdībai, bet arī citu ES valstu valdībām jāveicina nepieciešamās diskusijas ar cilvēkiem, jāmēģina sabiedrību izglītot. Sabiedrībai ir jāapzinās, ka nākotne ir zaļā enerģija, nevis ražota no fosilajiem avotiem.
Jādomā globāli, kad rīkojies lokāli. Ja darīsiet otrādi, riskēsiet ar to, ka pazaudēsiet vīziju. Ja visi piekrīt tam, ka līdz 2050. gadam Eiropai ir jābūt klimatneitrālai, tad nevaram to izdarīt bez AER un ar to saistītās infrastruktūras attīstības – pārvades līnijām, elektrības uzlādes un ūdeņraža stacijām utt. Nevaram Eiropu padarīt brīvu no CO2 emisijām, ja neattīstīsim AER sektoru. Tieši valdībām ir jārūpējas par to, lai būtu dialogs ar visām iesaistītajām pusēm un iedzīvotāji saprastu šī mērķa nozīmību un pat atbildību pret valsti un klimatu. Diskusijām politiskā dienaskārtībā ir jābūt daudz augstākā plauktā.
Kas Latvijas situācijā būtu primāri jāattīsta – jāskatās uz sauszemes vēja parku attīstību vai tomēr atkrastes parkiem, kuri ir dārgāki, taču nevienam cilvēkam it kā netraucē?
Nezinu precīzu Latvijas situāciju, bet, manuprāt, lielākajai daļai Eiropas valstu, kam ir pieeja jūrai, ir jābūvē abu veidu parki. Sauszemes parki, protams, ir ērtāk un lētāk uzbūvējami, tos var attīstīt pie lielākajiem elektroenerģijas patērētājiem vai būvēt blakus saules paneļu parkiem. Kā jau minēju, vēja un saules parku apvienošana ir ļoti labs veids, kā efektivizēt enerģijas ražošanu. Savukārt atkrastes vēja parkus var būvēt daudz lielākus, šajos parkos var saražot vairāk elektrības. Pateicoties atkrastes parkiem un pārvades sistēmām, varēs savienot vairāku valstu enerģijas sistēmas, ļaujot vairāk ražot jūrā, attiecīgi saražoto nogādājot dienvidiem, kur nav pieejas jūrai un kur ir problēmas ar elektrības ražošanu, bet ir liels enerģijas patēriņš. Ja ir pieeja jūrai, es ieteiktu vismaz izvērtēt iespēju būvēt arī atkrastes vēja parkus.
