Ko nozīmē pēdējā laikā bieži pieminētais termins “hibrīdkarš” 13
Latvijas amatpersonas piesardzīgi komentējušas bijušā NATO ģenerālsekretāra Andersa Foga Rasmusena teikto britu laikrakstam “The Daily Telegraph”, ka Krievija varētu uzsākt hibrīdkaru Baltijas valstīs. “Putins zina – ja viņš pārkāps sarkano līniju un uzbruks NATO, mēs aizstāvēsimies. Tas ir pilnīgi skaidrs. Bet viņš ir hibrīdkara speciālists,” sacījis Rasmusens.
“Daži hibrīdkara elementi mums jau ir jūtami,” intervijā LNT sacījusi Ministru prezidente Laimdota Straujuma. Arī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis atzīst, ka hibrīdkarš Baltijā varētu būt viens no scenārijiem, par kura riskiem diskutēts jau kopš Ukrainas krīzes sākuma. Pēc viņa teiktā, “pieņemti lēmumi, īstenoti un uzsākti konkrēti pasākumi šādu risku mazināšanai vai novēršanai”. Līdzīgi, komentējot bijušā NATO ģenerālsekretāra izteikumus, savas valsts radio izteicies Igaunijas premjers Tāvi Reivass. “Hibrīdkarš ne Igaunijā, ne Krievijā nav jauns vai pārsteidzošs veids, kā tiek veikta karadarbība. Igaunija ir ņēmusi to vērā un apzināti plānojusi savu nacionālo aizsardzību, stiprinot neatkarīgās aizsardzības spējas un sabiedroto attiecības pret jebkuru agresiju,” norāda kaimiņvalsts valdības vadītājs.
Rasmusens gan nav ne pirmais, ne vienīgais, kas runājis par “hibrīdkaru”. Pēdējā pusgada laikā šis termins pieminēts tik bieži, ka vismaz mūsu platuma grādos droši varētu pretendēt uz “gada vārda” titulu. Taču būtu maldīgi uzskatīt, ka tas ir jauns termins, un vēl aplamāk iedomāties, ka hibrīdkara metodes pirmā izdomājusi un īstenojusi Krievija.
Patiesībā šo terminu dažādi autori lietojuši jau apmēram kopš 2005. gada, attiecinot to uz atšķirīgiem konfliktiem. Tomēr tas neparādās oficiālajās militārajās doktrīnās, un līdz šim tam vairāk bija zinātnisks raksturs. Jaunums ir tas, ka tagad vārds “hibrīdkarš” ieguvis politisku nozīmi.
Hibrīdkaram nav vienotas definīcijas, taču dažādu autoru izpratne par to ir līdzīga – to skaidro kā kara stratēģiju, kurā tiek plaši izmantotas dažādas metodes. Paralēli klasiskajai karadarbībai liela nozīme ir dažādām citām, piemēram, terorismam, nemieru organizēšanai, informatīvajam karam, modernajām tehnoloģijām, neierastām mobilizācijas metodēm un tā tālāk. Atvaļinātais ASV armijas pulkvedis Džeks Makjuens to savulaik aprakstījis kā asimetrisku karadarbību, kas notiek trīs “frontēs”: aktīvajā konflikta zonā, darbībā ar saviem iedzīvotājiem un starptautiskajā sabiedrībā. Pat tad, ja kādā no šīm frontēm izdodas uzvarēt, tas vēl nenozīmē veiksmi visā karā. Makjuens raksta, ka hibrīdkarā galvenais mērķis nav “uzvarēt ienaidnieka armiju” vai “gāzt ienaidnieka režīmu”, bet gan “nosargāt normālo stāvokli”.
Piemēri tam ir neskaitāmi, jo hibrīdkara metodes apzināti vai netīši ir izmantotas dažādos laikos. Tā 2012. gadā Lielbritānijā izdotajā grāmatā “Hibrīdkarš: cīņa ar pretiniekiem no antīkajiem laikiem līdz mūsdienām” apskatīti tādi piemēri kā seno romiešu cīņas pret ģermāņu ciltīm, Amerikas revolūcija un neatkarības karš, Francijas–Prūsijas karš 19. gadsimtā un citi. Savukārt mūsdienās viens no biežāk pieminētajiem hibrīdkara piemēriem ir Libānas 2006. gada karš, kad “Hezbollah” kaujinieki pārsteidza Izraēlas armiju ar daudziem negaidītiem karadarbības jaunievedumiem. Taču mums nav jāmeklē tāli piemēri – arī Latvijas okupācija 1940. gadā ir spilgts hibrīdkara piemērs, jo militārais uzbrukums tajā nebija galvenais.
Valstu vadītājiem nav ierasts publiski atzīties, ka viņi savu mērķu izmantošanai ir gatavi izmantot hibrīdkara metodes, jo liela daļa no tām drīzāk raksturīgas teroristiskām organizācijām. Taču Putins nav slēpis, ka viņam tas ir pieņemami. Runājot par notikumiem Ukrainā, viņš 2014. gada martā preses konferencē paziņoja kaut ko tobrīd pārsteidzošu: “.. lai tikai kāds no (ukraiņu) karavīriem pamēģina šaut uz saviem cilvēkiem, aiz kuriem mēs stāvēsim, nevis viņiem priekšā, bet aiz viņiem. Lai tik viņi pamēģina šaut uz sievietēm un bērniem”.
“The Daily Telegraph” ieskicē biežāk pieminēto variantu, kā varētu izpausties Rasmusena pieminētais potenciālais Krievijas hibrīdkarš Baltijas valstīs – Kremlis varētu veicināt iekšēju konfliktu Igaunijā vai Latvijā, kur ir liela krievu minoritāte. Tas varētu pāraugt sadursmēs, pēc kurām parādītos “zaļie cilvēciņi”. Taču var būt arī citādi, mazāk prognozēti mēģinājumi.
