Māris Antonevičs: Uzturēšanās atļauju tirgošana kā hibrīdbizness 14
Jūrmalas mērs Gatis Truksnis intervijā “Latvijas radio 4” paziņojis – tas, ka šogad kūrortpilsētā nenotiks “Jaunais vilnis” un vēl daži Krievijas “balagāni”, pilsētas budžetu neietekmēšot. Pēc viņa teiktā – šie izdaudzinātie pasākumi tiešā veidā pilsētas kasē nav nesuši ne santīma. Tas, ka Dzintaros nenotiks ierastās oligarhu ballītes, nenozīmē, ka saviesīgā dzīve ar to izbeigsies. Iespējams, tā vairs nebūs tik dārgi apmaksāta, tāpēc dažiem uzņēmējiem varētu samazināties peļņa, bet apraudāt Jūrmalu nav iemesla. Tieši pretēji – vietējai varai tā ir iespēja attīstīt un popularizēt jaunu pilsētas tēlu, ko līdz šim aizēnoja viens pārspīlēts zīmols. Skatīsimies, kā veiksies!
Tāds nu ir tas bizness – ir tādi, kas vēlas kaut ko pirkt, un ir citi, kas gatavi viņiem to pārdot. Ja pieprasījums ir liels, pieaug cena, veidojas rindas un pārdevējs var diktēt savus noteikumus. Bet ko darīt, ja pieprasījuma nav? Tie, kas bijuši Austrumu zemēs, droši vien atcerēsies gadījumus ar ašajiem tirgoņiem, kuri skrien klāt uz ielas ārzemniekiem, rāda kaut kādus bezjēdzīgus niekus, sauc mistiskas cenas un mēģina iestāstīt, ka tieši tas noteikti tev ir vajadzīgs un bez tā vispār nevarēsi izdzīvot. Pieklājīgi šo sarunu reti ir iespējams pārtraukt, un bieži pircējs beigās kaut ko tiešām nopērk, lai tikai uzmācīgais tips viņam liek mieru. Galu galā tā iznāk tāda kā maksa par labsajūtu. Ja vietējā vara kādu dienu nolemtu šo uzmācīgo tirgoņu metodes nedaudz ierobežot, droši vien atskanētu vaimanas, ka politiķi un ierēdņi grib “iznīcināt biznesu”.
Patiesībā tas vairs nav klasiskais bizness, bet – izmantosim populāru apzīmējumu – kaut kāds hibrīdbizness, un pie tāda pieder arī Latvijā daudz apspriestā termiņuzturēšanās atļauju piešķiršana nekustamā īpašuma pircējiem. Īstā prece, kuru vēlētos pirkt iebraucējs, ir tieši šī uzturēšanās atļauja un iespēja brīvi pārvietoties Eiropas Savienībā, bet, lai pie tās tiktu, vispirms kaut kas jānopērk no “uzmācīgā tipa”. Nē, protams, nekustamais īpašums nav nekāds koka zirdziņš vai māla krelles, un, pat ja nav bijis plāna to iegādāties, ārā jau nemetīsi. Var, piemēram, izīrēt vai atrast kādu citu lietojumu. Taču arī vēlme apiet šo piespiedu posmu ir liela, tāpēc arvien biežāk parādās ziņas par krāpšanas gadījumiem – kāds dokumentos uzrādījis nepareizas summas, kāds nav samaksājis nodokļus…
Pārsteidzošākais ir tas, ka pie mums šāds hibrīdbizness tiek slavēts valstiskā līmenī ar augstu amatpersonu līdzdalību un zīmēts kā visnotaļ vēlama valsts nākotnes ainava. Tas ir – bagātie Krievijas (vai kādas citas valsts) pilsoņi pirks īpašumus, bet latviešiem būs darbs pie to apkalpošanas. Pat nerunājot par citiem riskiem, ko šādi darījumi var radīt pašreizējā politiskajā situācijā.
