Hermaņa “Toska” – pārprasta vai nesaprasta? 0
Pēc Leoša Janāčeka “Jenufas” iestudējuma Briseles teātrī “La Monnaie”, Džuzepes Verdi “Trubadūra” izrādes Zalcburgas festivālā, piedaloties Annai Ņetrebko un Plasido Domingo, šogad Alvis Hermanis saņēma arī uzaicinājumu Berlīnes Valsts operā iestudēt Pučīni “Tosku”.
Plānotais iestudējums pievērsa mediju uzmanību jau labu laiku pirms pirmizrādes, kura notika 3. oktobrī, zinot par divu spēcīgu personību – režisora Alvja Hermaņa un diriģenta Daniela Barenboima – tikšanos un, tiecoties pēc sensācijām, jau pirms pirmizrādes mediji pamanījās radīt nelielu pārpratumu abu starpā. Taču saceltā “vētra” nebūt nenorimst arī pēc iestudējuma un tam veltītā kritika ir dažāda.
Dažādos atreferējumos arī Latvijas presē jau plaši izskanējis prestižā biznesa pasaules laikraksta “Financial Times” slejās paustais kritiķes Šērlijas Aptorpas vērtējums, nosaucot iestudējumu par šausmīgu – tādu, kas apstiprinot visu to domas, kuri uzskata, ka opera ir pagātnes žanrs. Tomēr netrūkst arī niansētu vērtējumu, kurus var atrast, pārlapojot ārzemju preses un portālu kultūras sadaļas. Latviešu valodā vērts izlasīt teātra kritiķes Margaritas Ziedas recenziju par “Tosku”, kas publicēta portālā “arterritory.com”.
Savukārt “Tages Spiegel” kultūras kritiķis Frederiks Hasens norāda, ka operas iestudējuma mīnuss ir divdimensionalitāte – tiek pārmests, ka Kristīnes Jurjānes ekspresīvā scenogrāfija uz kopējā iestudējuma fona esot krietni vien “dzīvīgāka” nekā reālie personāži, kurus iemieso aktieri. Kritiķis neglaimo arī skatuves scenārijam, apgalvojot, ka viss šķiet plakans, uz skatuves esošās kolonnas drīzāk atgādinot gleznu rāmi, radot iespaidu par komerciālu uzvedumu, kuru paredzēts viegli pārnest uz citām skatuvēm.
Tajā pašā laikā iestudējums saņem arī atzinīgus vārdus. Piemēram, “Die Süddeutsche Zeitung” kritiķis apgalvo, ka Hermanim izdevies atrast intriģējošu Pučīni “Toskas” interpretāciju, stāstu it kā pārstāstot divreiz. Viņš secina: “Fakts, ka “Toska” var tikt iestudēta tik smalki, pierāda, ka teātris joprojām spēj runāt inteliģentā valodā.” Viņam pievienojas “Berliner Morgenpost” kultūras apskatnieks Volkers Blehs, apgalvojot, ka Hermanim izdevies “Tosku” apgriezt “kājām gaisā” un Blehs pareģo, ka iestudējums savu popularitāti nezaudēs vēl ilgu laiku.
Viens no Vācijas lielākajiem un ietekmīgākajiem kultūras un politikas izdevumiem “Der Spiegel” savās atsauksmēs gan nav tik pozitīvs. Izveidojis konstruktīvu kritikas apkopojumu, žurnālists secina – jaunajam “Toskas” iestudējumam tiek veltīta duāla kritika – daudz uzslavas orķestrim un diriģentam, kamēr retāki slavinājumi tiek pašam iestudējumam. “Barenboims ieved “Tosku” mūsdienās, kas ir pilnas dzīvības, aizrautības un drāmas,” savukārt apgalvo portāla “taz.de” mūzikas žurnālists Nikolas Hablūzels. Bet mūzikas kritiķe Eleonora Būninga laikrakstā “FAZ” nodēvē “Tosku” par Hermaņa līdz šim vājāko iestudējumu. Tikmēr vienā no lielākajiem Berlīnes ziņu portāliem “taz.de” žurnālists Nikolas Hablūzels “Hermaņa bilžu teātri” raksturo kā “perfekti veidotu” un vienlaikus garlaicīgu. Viņaprāt, šis iestudējums it kā vaicā: ko mūsdienās var iesākt ar operas kanonu, kā to interpretēt? “Ko Hermanis ar savu “bilžu teātri” aizver jeb apslāpē, to Barenboims atdzīvina un ir drāmas, dzīvīguma un pacilātības piestrāvots, pārtulkojot “Tosku” precīzā, ekspresīvā orķestra sniegumā.”
