Herlufs Bidstrups – talantīgs, veikls un iracionāls 0
Par ko raksti? Par Bidstrupu. Kā mēs ar brāli smējāmies par viņa sižetiem un vēl piezīmējām šo to klāt! Jā, man patika zīmējums par ģimenes kreklu, bet man – par vīrieti un sievieti pludmalē, atceras 60. gadu bērni, kuru vecāki bija iegādājušies tik populāro grāmatu “Bidstrups smejas. Bidstrups izsmej”.
Ar smaidiem vien varētu sagaidīt HERLUFA BIDSTRUPA simtgadi, ja vien viņš pats dzīves laikā savu piemiņu nebūtu mazliet aptumšojis ar totālo aklību pret Padomju Savienības ideoloģiju.
Klauni, Čaplins, Hitlers
Varētu padomāt, ka Herlufa Bidstrupa dzīslās plūst ar sirpi, āmuru un zvaigzni iezīmētas asinis. Taču patiesībā viņā apvienojusies dāņa un vācietes dzīvības sula. Herlufa Bidstrupa tēvs Hermods – krāsotājs dekorators – jaunībā divpadsmit gadus klejo pa pasauli no Farēru salām līdz Ēģiptei, iztiku pelnīdams. Berlīnē apprec vācieti Bertu Šmiti, kura viņam dāvā Herlufu – vienīgo bērnu, bet viņa fantāzijas gan pietiktu daudziem. Padzirdējis, ka vācu armijā neņem vīriešus ar fiziskiem trūkumiem, puika tantēm, kas apvaicājas, vai viņa tēvs ir frontē, atbild – nav vis, jo viņam ir kupris. (Patiesībā tēvs ir stalts vīrs, vienkārši dāņus neiesauca vācu armijā.) Četru gadu vecumā Herlufu aizved uz Buša cirku Berlīnē. Klaunu numurs viņu ietekmē tik spēcīgi, ka ilgus gadus klaunāde šķiet visu mākslu virsotne. Kad piecgadīgais Herlufs kopā ar vecākiem dodas uz Dāniju, tur noskatās Čaplina filmas, un šo aktieri nebeidz apbrīnot visu mūžu. Skolā mācās labi, starpbrīžos smīdina vienaudžus un skolotājus ar saviem zīmējumiem uz tāfeles, bet vakaros mācās mākslas skolā. 15 gadu vecumā apmeklē Drēzdenes gleznu galeriju. Un ko viņš dara pie Rafaela “Siksta Madonnas”? Uzmanīgi vēro drēzdeniešus, kā viņi apbrīno vecmeistara darbu. Karaliskās mākslas akadēmijas studentam Bidstrupam uzdzen žāvas pozās sastingušie modeļi, un viņš ar zīmēšanas bloku rokās skrien uz ielas, lai zīmētu cilvēkus kustībā.
1934. gadā Bidstrups un viņa studiju biedrs ar riteņiem apceļo Vāciju un redz pirmskara krīzes ainas, bet kinoteātrī noskatās Grigorija Aleksandrova filmu “Jautrie zēni”. Nav jau vairs tik mazs – 22 gadi, tomēr Bidstrups nodomā: redz, kā, Eiropā kapitālisma krīze, bet tur – Padomju Savienībā – viss tik optimistiski, tik jautri!
(Jocīgi, ka pēc 30 gadiem tieši režisors Aleksandrovs Bidstrupam Kremlī pasniedz Ļeņina prēmiju. Un daiļā aktrise Ļubova Orlova arī ir blakus.) Kad mākslas akadēmija pabeigta, jādomā, ko darīt tālāk, cik tad ilgi vecākiem uz kakla sēdēsi? Kādu vakaru pie radioaparāta Bidstrups klausās Hitlera runu. Gara acīm skaidri redz vadoni un sāk viņu zīmēt. Top karikatūru sērija, ko ar virsrakstu “Bidstrupa zīmējumi. Ādolfa Hitlera teksts” 1936. gadā publicē antifašistisks žurnāls “Kulturkampen”.
Plikās dejotājas un dāņu vīns
Apbrīnojama ir Bidstrupa prasme izdzīvot. Vairākus gadus viņš strādā par mākslinieku riteņbraukšanas sacīkstēs Kopenhāgenas ziemas trekā. Uz plāksnītes zīmē reklāmas, ko tūlīt projicē uz 7 x 7 metrus liela audekla. Bet sacensību starplaikos raksta, kurš sportists kurā vietā cik punktu nopelnījis utt. Tas jādara mērkaķa ātrumā, jo rezultātus pa telefonu nervozi ziņo sacensību vadītāji. Vēlāk Bidstrups atzīst, ka pēc sešu dienu sacīkstēm bijis tikpat noguris kā riteņbraucēji.
Kādā Kopenhāgenas rēvijā desmit minūtēs, kamēr dejotājas pārģērbjas nākamajam numuram, Bidstrupam uz viņu kailajām mugurām vajadzēja uzzīmēt desmit pazīstamu kopenhāgeniešu karikatūras. Tātad minūte katram portretam. Liels ir skatītāju prieks, kad, meitenēm kustoties, atdzīvojas populāro personu sejas. Rēvijā Bidstrups nopūlas divus mēnešus katru vakaru.
Redzot Bidstrupa karikatūras žurnālā “Kulturkampen”, arī lielākais konservatīvais laikraksts “Berlingske – Tidende” vēlas katru dienu publicēt Bidstrupa zīmējumus, taču bez politiskas nokrāsas. Bidstrupam tiek darbs 70 dienām. Kad laikraksta “Sozialdemokraten” mākslinieks ir devies pusgadu garā ceļojumā, redakcija pieņem darbā Bidstrupu. Sākumā viņš zīmē vinjetes teātru pirmizrādēm un svētdienu izdevumos ilustrē romānus. Reiz svētdienas pielikuma redaktors jautā, vai Bidstrups nevarētu uzzīmēt kaut ko smieklīgu dāņu vīna reklāmai. Kāda runa! Trīs svētdienās parādās zīmējumu sērija, kas lasītājiem iepatīkas. “Nezinu, vai palielinājās dāņu vīna patēriņš. Bet man šī reklāma ļoti palīdzēja. Svētdienas pielikumā ieguvu veselu sleju. Pašam par brīnumu ik nedēļu radās jaunas un jaunas tēmas,” raksta Bidstrups. Ja jau viņam tik ļoti vajag, redakcija ļāva zīmēt arī politiskas tēmas. Bet lasītāji pieprasīja tieši svētdienas zīmējumus – komiskus stāstus bez vārdiem. Drīz Bidstrupa zīmējumus publicē arī citi Skandināvijas laikraksti.
Par honorāriem viņš nopērk auto un mājiņu vecākiem. Cits mākslinieks būtu sapratis: jā, esmu uzracis zelta dzīslu, nu tik tādā garā turpināt, – tikai ne Bidstrups.
Pārliecināts komunists
Otrā pasaules kara laikā Bidstrups nodibina sakarus ar Dānijas komunistisko partiju, kas darbojas pagrīdē. Zīmē atklātņu sēriju par dāņiem, kuri sadarbojas ar fašistiem “Tie, ar kuriem jānorēķinās”. Pārdoto atklātņu nauda nonāk partijas kasē. Lai nopelnītu un arī lai slēptu pēdas, viņš sūta karikatūras laikrakstam “Sozialdemokraten”. Bet nav jau grūti pazīt viņa rokrakstu, un līdz kara beigām Bidstrups ar sievu un dēlēnu spiests slēpties. Jau pirmo legāli iznākošā dāņu komunistu laikraksta “Land og Folk” numuru rotā Bidstrupa politiskā satīra. Un tā katru dienu. Avīzes metiens ir neliels. Bidstrupu ģimenes budžets kļūst arvien plānāks arī tāpēc, ka izdevniecības, kas agrāk piedāvāja ilustrēt grāmatas, piemēram, “Dekameronu”, vairs nevēlas saistīties ar kvēlo komunistu. Drīz vien Bidstrupi ar trim bērniem Kopenhāgenā vairs nevar izdzīvot un pārceļas uz ārpilsētas māju Allerodā, kur agrāk dzīvoja Bidstrupa vecāki. TASS korespondents Kopenhāgenā Mihails Kosovs 80. gadu sākumā viesojas pie Bidstrupiem. Viņš raksta, ka tā ir zema māja ar salmu jumtu, tai apkārt akurāti nopļauts mauriņš, gar malām puķes. Vasarās Bidstrupa sieva Ellena iznes ārā 20 kaktusus. Vecākais dēls Jalte kļuvis par gleznotāju, meita Leina – tekstilmāksliniece. Jaunākais dēls Martins izstudējis bioloģiju Kopenhāgenas universitātē.
Mājās ir studija ar tūkstošiem zīmējumu, bet daudz kas ir pazudis no “Land og Folk” redakcijas. Piemēram, vienu karikatūru izsolē par 350 kronām nopircis kāds ārsts, piekāris to pieņemamajā telpā, no kurienes tā atkal pazudusi.
Kāds Frederisijas mākslas darbu tirgotājs lūdzis Bidstrupu parakstīt “Dekamerona” ilustrācijas, jo tā vēloties pircējs. Te nu atkal jānopūšas – vai tad Bidstrups nevarēja panākt savu darbu autortiesības un dzīvot zaļi!?
Divreiz Rīgā
“Rīgas Jūrmala” – tā sauc vienu no Bidstrupa ilustrācijām. Pirmo reizi Bidstrups Latviju apmeklē 1961. gada vasarā. To var apskatīties “You Tube”, kur ievietota raidījuma “XX gadsimts. Post scriptum” 5. sērija. Tajā kinohronika par Bidstrupa viesošanos. Diktora balss: “Lūk, autors, dāņu mākslinieks Herlufs Bidstrups, komunists un kaisls cīnītājs par cilvēku laimi. Patlaban visa Bidstrupu ģimene atpūšas Rīgas Jūrmalā.” Raidījuma vadītājs Ēriks Niedra komentē: “Rīdziniekus pārsteidz veids, kā Bidstrups ceļo kopā ar visu ģimeni – sievu, meitu un diviem dēliem, no kuriem mazākajam ir tikai pieci gadi. To atzīmē vai ikviens avīžraksts par karikatūrista vizīti. Protams, viņus izmitina īpaši ārzemnieku uzņemšanai piemērotās viesnīcas “Rīga” telpās. Bidstrups Rīgā uzturas tikai pāris dienas, bet ar to pietiek, lai turpmāk daudzās rīdzinieku mājās parādītos viņa kopoto karikatūru albums.”
Laikraksts “Cīņa” (14.07.1961.) apraksta Bidstrupa viesošanos “Dadža” redakcijā, kur viņš amata brāļiem atklāj: “Četrus gadus mācījos mākslas akadēmijā, bet tad sapratu, ka gleznošana nav mana sirdslieta. Nevēlējos strādāt tikai tāpēc, lai izgreznotu bagātnieku dzīvokļus.”
1979. gada decembrī Bidstrups otro reizi apmeklē Rīgu, Salaspils memoriālu, zvejnieku kolhozu “9. maijs”, operā noklausās “Faustu”, Dailes teātrī noskatās “Šerloka Holmsa” izrādi, apmeklē mākslinieku Gunāru Krolli viņa darbnīcā.
Gunārs Krollis: – Bidstrups bija ļoti vienkāršs, simpā- tisks. Par mākslu nerunājām, viņu interesēja politiskās un sabiedriskās norises. Parādīju viņam savas oforta sērijas “Vasaras pieskāriens” – mūsu Latvijas dabu un cilvēkus ārpus Rīgas. Viņam bija žēl, ka nav izdevies pabraukāt pa Latviju. Atvadoties zibenīgi uzzīmēja pašportretu un parakstījās. Manuprāt, viņš ļoti veikli zīmēja, virtuozi portretēja. Ir virkne zīmējumu, kas šķiet pat naivi. Bet ir bijis darbīgs mākslinieks un kā pasaules pilsonis pieskāries visām tēmām.
Bidstrupu pieņem LKP CK 1. sekretārs Augusts Voss, mākslinieks uzstājas radio un televīzijā, tikšanos televīzijā Voldemārs Hermanis apraksta “Cīņā” (2.12.1979.): “Bidstrups ienāk klusā solī, vērīgi ie-skatās katra sagaidītāja sejā. Atvadoties viņš viesu grāmatā atstās mazliet komisku pašportretu, kā vēlreiz atgādinādams patiesību, ka visieteicamāk ir pasmaidīt pašam par sevi, bet tā ir viena no garā stipro personību privilēģijām.”
Voldemārs Hermanis: – Voss uzskatīja Bidstrupu par savu favorītu, bija mājiens, ka Bidstrupu vajag parādīt un novērtēt. Ne jau katru “rauj” uz televīziju. Viņam piemita dāņu sirsnība, bet korekta, atturīga, ne pāri krūzes malām plūstoša. Padomija kā sistēma Bidstrupam radīja ārkārtīgi labus apstākļus. Nekur viņš nesaņēma tādu atzinību un bonusus. Māksliniekiem patīk glaimi.
Bidstrups pasaku pasaulē
VDR ir populārs televīzijas raidījums, kur Bidstrups, stāvēdams aiz stikla sienas, uz tās ar lūpu krāsu zīmē karikatūras… Viņu pazīst Ķīnā un Kubā. Pēc Bidstrupa zīmējumiem Padomju Savienībā iestudē baletus, pantomīmas. Maskavā grāmatnīcu pārdevēji, piekusuši atbildēt, ka Bidstrupa grāmatas jau izpirktas, ieliek logā sludinājumu: “Bidstrupa pārdošanā nav”…
“Faktu, ka manus bieži vien steigā tapušos zīmējumus izdod grāmatās, PSRS izstāda Valsts mākslas muzejā un Ermitāžā, uztveru par tik grandiozu un pārliecīgu atzīšanu, ka pats sev šķietu kā Ludviga Holberga lugas “Kalnu Jepe” galvenais varonis. Tur ir tāda aina. Dzimtļaužu zemnieks Jepe aizsnaužas uz mēslu čupas un sev par brīnumu atmostas brīnišķā pilī barona gultā. Viņš nekādi nespēj saprast, kā gan notikusi šāda pārvērtība – eu! Ko tas nozīmē!? Kur radies šis krāšņums un kā es te nokļuvu? Vai tā ir īstenība vai sapnis?” grāmatā “Herlufs Bidstrups. Dzīve un daiļrade” (“Iskusstvo”, 1985) atzīst karikatūrists.
Kad 1965. gadā Herlufu Bidstrupu Allerodā apmeklē kosmonauts Aleksejs Ļeonovs, viņš TASS korespondentam Kopenhāgenā Kosovam saka: “Es un mani tuvinieki par ciemiņu ļoti priecājāmies, jutāmies kā septītajās debesīs, lai neteiktu – kā kosmosā, kad mūsu mājiņā ienāca cilvēks, kas pirmais spēris kāju kosmosā.”
Bet, Ļeņina prēmiju saņemot, 1964. gadā Kremlī Bidstrups teica: “Patiesība reizēm ir fantastiskāka un neticamāka par izdomu vai pasaku filmu brīnumu. Vai es varēju iedomāties, ka uzstāšos Kremlī? Nopietni runājot, man ir pārāk liels gods būt šajā augstajā tribīnē. Kaut gan, no otras puses, paši lūdzāt, lai runāju. Tad nu jums nekas cits neatliek kā sēdēt un klausīties.”
Tālāk seko šķebīga Padomju Savienības slavināšana, kas tikai paspilgtina acīm redzamo Bidstrupa vēlmi pēc pasaku pasaules.
Kopš karikatūrista nāves pagājuši 24 gadi. Viņa darbi aizvien ir populāri Krievijā, “You Tube” noskatījos Vadima Artamonova animētu Bidstrupa darbu “Radīšanas mokas. Pašportets”. Kā ir Bidstrupa tēvzemē?
Dānijas kultūras institūta direktors Simons Holmbergs teic, ka Dānijā Herlufs Bidstrups ir tikpat kā aizmirsts. Viņa karikatūrista tehniku pazīst un novērtē galvenokārt profesionāļi. Darbu kolekcijas glabā Strādnieku muzejs un Karikatūru muzejs. – Herlufs Bidstrups bija pārliecināts komunists, bet dāņi nekad nav ieredzējuši komunistisko partiju. Būt tās biedram bija kauna traips biogrāfijā. Arī glorificēt Padomju Savienību nebija goda lieta. Īpaši pēc tam, kad 1956. gadā ar militāru spēku tika apspiests ungāru dumpis un 1968. gadā – Prāgas pavasaris. Tomēr Bidstrups saglabāja savu komunistisko pārliecību līdz pat nāvei. Kāpēc? Nedrīkst aizmirst, ka tolaik Dānijā tāpat kā visā Rietumeiropā bija problēmas – krīzes, bezdarbs, sociālā netaisnība. Acīmredzot Bidstrups vēlējās ticēt, ka kaut kur jābūt vispārējas laimes valstij, tādai kā paradīzei. Lai gan netrūka informācijas par padomju briesmu darbiem, Bidstrups saglabāja iracionālu, gluži vai reliģisku Padomju Savienības pielūgsmi. Dāņu komunistiskā partija bija maza un laikraksts “Land og Folk”, kur Bidstrups publicējās, iznāca nelielā tirāžā. Ar Bidstrupa zīmējumiem iepazinos, kad apguvu krievu valodu, un krievu grāmatās redzēju viņa karikatūras. Man patīk Bidstrupa darbi par ikdienas situācijām – veikli uzzīmēti un smieklīgi.
Bidstrups dzīvoja pieticīgi, toties saticīgā ģimenē. Apglabāts Allerodas kapsētā, uz askētiskas plāksnes iegrebts: Berta Bidstrup (1887 – 1957); Hermod Bidstrup (1885 – 1975); Herluf Bidstrup (1912 – 1988); Ellen Bidstrup (1917 – 1992).
Dāņu karikatūrists HERLUFS BIDSTRUPS • dzimis 1912. gada 10. septembrī Berlīnē, miris 1988. gada 26. decembrī Allerodā; • studējis Karaliskajā mākslas akadēmijā Dānijā; • pirms Otrā pasaules kara strādājis avīzē “Sozialdemokraten”, pēc 1945. g. – “Land og Folk”; • 1964. g. saņēmis Ļeņina prēmiju “Par miera stiprināšanu starp tautām”; • divi dēli un meita. |
