Arheologu pētījumi Engures apkaimē atklāj līdz šim nezināmo 2
Arheologu pētījumi Engures apkaimē apliecina, ka minētā vieta Kurzemes un Zemgales hercogistes laikos 17.–18. gadsimtā bijusi nozīmīgs ražošanas centrs – agrāk bija zināms, ka Engurē pastāvējusi hercogistes dzelzs manufaktūra, taču tagad konstatētas arī vismaz 1000 kokogļu ieguves vietas. Metālu kausēja Engurē, bet ogles procesa nodrošināšanai dedzināja apkaimes mežos.
Aizvadītajā gadā veiktie apsekojumi gan dabā, gan izmantojot Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras virsmas reljefa aerolāzerskenēšanas jeb LIDAR kartes, senos kokogļu ieguves uzkalniņus ļāvuši sazīmēt 20 km joslā no Apšuciema līdz Bērzciemam. Izmantojot LIDAR kartes, identificēti ap 1000 šādu uzkalniņu, stāsta LU Latvijas Vēstures institūta arheoloģe Elīna Guščika.
Uzkalniņi vietām atrodas ļoti cieši viens pie otra, vietām atstatu. Atstatumi variē no apmēram 10 līdz 100 metriem. Bijušās ogļu dedzināšanas vietas meklējamas 2–3 km attālumā no jūras, bet ir arī ļoti tuvu jūrai. Literatūrā šīs kokogļu dedzināšanas vietas mēdz saukt par “sārtiem”.
“Protams, katru neapskatījām, bet vairākos veicām zondējumus. Uzkalniņi ir ļoti specifiski. Apmēram 3–15 metru diametrā ar sešām septiņām bedrēm apkārt. Arī bedru diametri ir divi trīs līdz pat pieciem metriem,” tā arheoloģe.
Tehnoloģijas, ar kādām ieguva kokogles hercogistes laikos, bija tādas pašas kā viduslaikos un arī vēl 20. gadsimta sākumā. Ap vertikāli novietotu baļķi (vēlāk procesa laikā to izņem) sakrauj malku. Pēc tam krāvumu apber ar smiltīm, apliek ar velēnām un ļauj bezskābekļa apstākļos vairākas diennaktis pārogļoties.
Šādā veidā iegūtas ogles pēc tam deg ar krietni augstāku temperatūru nekā malka, turklāt degšanas process notiek gandrīz bez dūmiem. Ar to var sasniegt pat +1100°C temperatūru, kas piemērota metālu kausēšanai.
Arheoloģiski ir izpētīts viens no ogļu dedzināšanas uzkalniņiem mežā pie Apšuciema. Tas ir 15 metru diametra, 50–70 cm augsts ar iedobi vidusdaļā. Šķērsgriezumā varēts izšķirt vairākus slāņus – smiltis un izteikti ogļainus ar mazākām un lielākām oglītēm. Nekādu priekšmetisku atradumu gan nav.
Lai arī kokogļu paraugi nav vēl datēti, pētnieki ir visai pārliecināti, ka runa, kā jau minēts, ir par hercogistes laiku. “Visticamāk, šīs bija tās vietas, no kurām pieveda kokogles manufaktūrai, jo apkaimē nekur citur šādu ogļu ieguves vietu vairs nav,” pieļauj Guščika.
Kurzemes un Zemgales hercogistē 17. gadsimtā pavisam tika izveidotas 15 metālapstrādes manufaktūras, kurās izmantoja gan pašmāju, gan ievesto dzelzsrūdu un lūžņus. Engurē dzelzs manufaktūra sākotnēji atradās Engures vecupes krastā, netālu no jūras.
Tajā gan kausēja dzelzi no vietējās rūdas, gan arī kala dažādus priekšmetus. Zināms, ka dzelzs ceplis ar pauzēm darbojies no 1679. līdz 1759. gadam, līdz to pārcēla uz Uguņciemu Engures ezera ziemeļos, tuvāk rūdas ieguves vietai. Ogļu deģis ir viens no dokumentos uzskaitītajiem Engures manufaktūras amatiem.
Latvijas metalurģijas vēstures pētnieks Aleksis Anteins (1915–2002) savos darbos min, ka Engurē uzcelts čuguna ceplis, enkuru un stieņu, kā arī naglu kaltuves. Bijusi vēl zvanu lietuve, lielgabalu lietuve un urbtuve.
Pārsvarā Engurē kaltas dažādas sadzīviskas lietas, piemēram, izkaptis. Dzelzs izstrādājumi kuģos vesti uz Ventspili, Rīgu, arī Holandi. Manufaktūrā saimniekojis zviedrs Bengts Strēms, kurš nomiris 1710. gadā Lielā Ziemeļu kara mēra epidēmijas laikā. Ogļu ieguves uzkalniņu izvietojums aptuveni atbilst agrākās Engures kroņa muižas zemēm.
Engures muižas klaušiniekiem gadā ceplim vajadzēja piegādāt 2800 kubikasis malkas un 5000 mucu purva rūdas. Kā raksta Anteins, Engures apkaimē dedzinātās ogles vestas pat uz hercoga dzelzs cepli Jelgavā, taču šī prakse izbeigta, jo tik tāls ceļš neatmaksājās.
Industriālo objektu arheoloģija Latvijā vēl ir pavisam jauna nozare. Šī ir tikai otrā reize, kad tiek apskatītas ogļu ražošanas vietas. Līdz šim ogļu uzkalniņi pētīti tikai kokogļu ieguves vietās Ropažu novadā 2015. un 2016. gadā.
Ropaži ar šo produktu reiz apgādāja Rīgu, un tajos kokogles iegūtas līdz pat 20. gadsimta sākumam. Elīna Guščika skaidro, ka pētījumi Engurē notikuši arheologa Valda Bērziņa vadītā trīsgadīgā starpdisciplinārā projekta “Cilvēks dinamiskā ainavā: Latvijas piejūras smiltāju biogrāfija” ietvaros.
Mērķis ir pētīt, kā cilvēks izmantojis piejūras resursus – no akmens laikmeta līdz pat jaunākajiem laikiem, kāda ir vides un cilvēka mijiedarbība. Vēsturniece spriež, ka ogļu uzkalniņu sakarā vēl vajadzētu noskaidrot, kāda koksne toreiz izmantota ogļu ieguvei un kādā veidā ogļu ieguvei nepieciešamo koku izciršana tad ietekmējusi piejūras vidi.
