“Aizsargu komandieris” Kurzemē 41
1942. gada pirmajā pusē H. Cukurs “Arāja komandas” sastāvā piedalās padomju partizānu apkarošanas akcijās Veļikije Luki, Novosokoļņiku un Nasvas rajonā. Vēlāk kā žurnāla “Laikmets” pastāvīgais līdzstrādnieks publicē vairākas kauju reportāžas, atbilstoši tā laika garam aicinot “latvju tautu piedalīties lielajā Eiropas tautu cīņā pret žīdisko boļševismu”. 1943. gada 1. maijā H. Cukurs atgriežas dienestā Rīgas apriņķa policijā, bet pēc gada tiek komandēts uz Latgali, lai sarkanās armijas iebrukuma gadījumā tur organizētu vietējos policijas spēkus. Šo rīkojumu H. Cukurs nemaz neizpilda, bet tā vietā dodas uz Kurzemi.
1944. gada 4. augustā laikraksts “Ventas Balss” jau ziņo, ka tieši H. Cukurs ir iecelts par latviešu “kārtības policijas galvenā direktora vietnieku un aizsargu komandieri Kurzemes apgabalā”. Tikai nesen ASV Hūvera institūta arhīvā Stenfordā apzinātajā Mākslas un kultūras lietu departamenta direktora Žaņa Unāma manuskriptā ir aprakstīta epizode 1944. gada augusta sākumā Liepājā, kad viņam ir izdevies pārliecināt Latvijas Zemes pašpārvaldes ģenerāldirektora vietnieku Kurzemē Mārtiņu Prīmani un vēlāk saņemt arī ģenerālkomisāra Rīgā Oto Heinriha Drekslera telefonisku piekrišanu H. Cukura apstiprināšanai šajā amatā. Tas notika brīdī, kad sarkanā armija bija izlauzusies līdz Rīgas līcim pie Tukuma, līdz 20. augustam pārtraucot sauszemes sakarus starp Rīgu un Kurzemi. Tāpēc svarīgi bija frontes nostabilizēšanā iesaistīt visus pieejamos spēkus, un te “līdzēt nevarēja ne akadēmiski kabineta cilvēki, ne kārtīgi administrācijas ierēdņi, bet gan tikai dēkaiņi un avantūristi, kam netrūka drosmes, kas ne no kā nebijās un kas varēja aizraut arī citus”. Savu uzņēmību H. Cukurs bija nodemonstrējis arī ar savu ierašanos Kurzemē, pēc tam kad bija uzmontējis savu automobili uz kāda plosta un pa jūras ceļu sasniedzis Mērsragu. H. Cukura atrašanās aizsargu komandiera amatā gan ilgusi tikai dažas dienas, jo pret viņa kandidatūru iebilduši vairāku Kurzemes apriņķu priekšnieki un vadošie latviešu policijas darbinieki. Par pamatu tam esot bijusi H. Cukura “sliktā slava”, kas gan nav saistīta ar viņa līdzdalību holokaustā, bet gan ar avantūristisko raksturu un kādreizējo nodarbošanos ar spirta kontrabandu.
Par H. Cukura tālākām gaitām līdz pat nacistiskās Vācijas kapitulācijai ir visai skopas ziņas. Iespējams, ka 1944. gada novembrī viņš īsu laiku kopā ar apcietinātajiem kureliešiem pat atrodas ieslodzījumā Ventspilī. Vēlāk dodas uz Berlīni, kur līdz 1945. gada martam strādā kādā lidmašīnu fabrikā, tad dodas tālāk uz rietumiem un nonāk amerikāņu okupācijas zonā Vācijā. Tālāk Cukuru ģimenes ceļš ved uz Marseļu Francijā, kur nedēļu pirms Ziemassvētkiem tiek izsniegta vīza viņu ieceļošanai Brazīlijā, ar ko sākas jau pavisam cits posms H. Cukura dzīvē.
Herberta Cukura lietā salikt “visus punktus uz i” var izrādīties arī neiespējami, un viņa vārds tāpat kā līdz šim dos iespēju vieniem pārmest Latvijas aviācijas izcilnieka beztiesas noslepkavošanu, bet citiem vainot latviešus nespējā apzināties savu līdzdalību un līdzatbildību holokaustā. Tomēr, lai kāda būtu H. Cukura aizstāvju vai nosodītāju motivācija, ir jāsaprot, ka ikvienam būtu tikai pakalpots, ka brīdī, kad Cukurs uzzināja, ar ko nodarbojas “Arāja komanda”, viņš to būtu atstājis neatkarīgi no iemesla, kamdēļ viņš tajā bija nonācis, un draudiem vai neērtībām, kas varētu sekot, ja viņš to pamestu. Lai arī no juridiskā viedokļa H. Cukura dienests latviešu drošības palīgpolicijā vēl nepierāda viņa tiešu vainu ebreju slepkavošanā, bet to apstiprinošas aculiecinieku liecības ir ļoti pretrunīgas, tomēr tas ir pietiekams iemesls, lai šodien H. Cukura darbību vērtētu neviennozīmīgi, bet nācijas varonības apliecināšanai izvēlētos morāli skaidrākas vērtības un orientierus.
