Glābtie un izglābtie 41
Holokausta pētnieku vidū nav vienprātības par H. Cukura lomu vairāku ebreju glābšanā. Nav šaubu, ka starp viņiem bija jau pieminētā Mirjama Kaicnere (tika slēpta H. Cukura dzīves vietā Rīgā, Zaubes ielā, pēc tam Bukaišos, bet kara beigās kopā ar Cukuru ģimeni devās uz Vāciju un Brazīliju, kur drīz vien apprecējās, 1950. gadā liecināja par H. Cukuru kā savu glābēju, taču vēlākos gados ziņu par viņu trūkst). Turklāt tiek minēts tas pats Ābrams Šapiro, Matīss Lutriņš (H. Cukurs paņēma viņus darbā “Arāja komandas” garāžās) un viņa sieva Beila (viņa vēlāk tomēr gāja bojā Štuthofas koncentrācijas nometnē). Vēl V. Arāja tiesas prāvā 1979. gadā Hamburgā figurē bijušās liepājnieces Tamāras Feseles vārds, kas varēja būt H. Cukura mīļākā, kurai viņš palīdzējis izkļūt ārā no Rīgas geto.
Jaunus faktus par H. Cukuru videoliecībā Okupācijas muzejam ir atklājusi tolaik nepilnus divdesmit gadus vecā Leonora Apine, kuras vecāku dzīvesvieta atradās netālu no H. Cukura “Lidoņu” mājām Bukaišu pagastā. Leonora gājusi lasīt ērkšķogas Cukuriem piederošajā plašajā augļu dārzā, kur reiz uzgājusi speciāli izbūvētu zemnīcu, kurā slēpušies trīs vīrieši. Kad viņa par tiem jautājusi H. Cukuram, tas vien atbildējis, lai neliekoties par to ne zinis, bet lai drīzāk aiznes viņiem pārtiku. Taču vēlāk paskaidrojis, ka tie ir ebreji, kurus vācieši iznīcinot, tāpēc viņi ir jāslēpj, bet par to neviens nedrīkstot zināt. Vēlāk vīrieši no slēptuves pazuduši un it kā ar kuģi aizvesti kaut kur tālāk. Var pieņemt, ka H. Cukurs kara laikā bija iesaistīts vairāku ebreju glābšanā no bojāejas, taču ne vienmēr ir skaidri motīvi, kāpēc viņš to ir darījis. Nav arī izslēgts, ka H. Cukurs dažādās situācijās varēja piedalīties gan ebreju iznīcināšanā, gan viņu glābšanā.
