Rumbulas akcija 41
Daudz nepārprotamāka ir H. Cukura līdzdalība divās lielākajās ebreju masveida slepkavošanas akcijās Rumbulā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī. Gan nedaudzo holokaustu pārdzīvojušo ebreju, gan atsevišķu latviešu policistu atmiņā H. Cukurs ir palicis gan kā atbildīgais par ebreju kolonnu brutālo nostādīšanu Rīgas geto, gan kā automašīnas šoferis, kas atradies netālu no eksekūcijas vietas Rumbulā. Cilvēki atceras arī H. Cukuru kopā ar citiem policistiem vēlāk sirojot jau pa tukšo geto teritoriju, un vairāki laikabiedri ir stāstījuši par paša H. Cukura lielīšanos par Rīgas ebreju iznīcināšanu.
Arī paša H. Cukura 1945. gada 26. jūlijā Francijas pilsētiņā Kasī netālu no Marseļas rakstītās rindas, kurās viņš gan nenosauc konkrētus datumus un nepaskaidro savas klātesamības iemeslus, rāda, ka viņš ir bijis tiešs aculiecinieks to dienu baisajiem notikumiem: “Kādā agrā novembra rītā atvērās geto vārti un “aizceļotāju” pirmās kolonnas ar rokas bagāžu un mugursomām – sievietes ar zīdaiņiem, sirmgalvji un mazi bērni – devās nezināmajā. Viņi gāja rindā pa četri, un katrā kolonnā bija ap 1000 cilvēku [..] Ar nelielu atstatumu kolonna sekoja kolonnai, un Maskavas ielā varēja dzirdēt daudzus šāvienus. [..] Iela bija pilna ar nomestām mantām, apģērbu. Bija redzamas arī asins peļķes. Dažviet gulēja arī nošautās sievietes un bērni, kuri nespēja tikt līdzi kolonnai un tika nošauti uz vietas. Dažās vietās uz ielas aiz Kuzņecova porcelāna fabrikas nogalinātie gulēja kaudzēs. Asinis tecēja ūdens notekās. [..] Kolonnu gali pazuda mazajā mežiņā, no kura bija dzirdami nepārtraukti mašīnpistoļu šāvieni.” Jājautā, no kurienes Cukuram varēja būt tik detalizētas zināšanas par šīs akcijas norisi, ieskaitot ziņas par tajā lietotajiem ieročiem? Un kāpēc šajā desmit lappušu garajā ziņojumā viņš nav uzskatījis par vajadzīgu paskaidrot, kur un kāpēc pats ir atradies šīs akcijas laikā?
Otrā pasaules kara beigās bēgļu gaitās uz Zviedriju devusies pianiste Guna Kurmis vēl šodien atceras sava tēva Rīgas pilsētas miertiesneša Anša Kurmja kara gados pieredzēto lielo vilšanos H. Cukura personā. Būdams rezerves virsnieks – lidotājs, A. Kurmis 20. gadsimta 20. gadu beigās bija labi pazīstams ar H. Cukuru, ar kuru kopā rezervistu apmācībās pat veikuši vairākus izmēģinājuma lidojumus Liepājā. Bet, tiekoties ar slaveno lidotāju 1941./1942. gadā Rīgā, tas atklāti lielījies ar Rīgas geto ebreju iznīcināšanu, kas viņas tēvā bija izraisījis tik dziļu morālisku riebumu, ka viņš pēc tam izvairījies ar H. Cukuru satikties. Vēl jāprecizē būtu arī pirms dažiem gadiem jūrmalnieka Jāņa Jerkina stāstītais, ka viņš kā deviņgadīgs zēns slepus noklausījies sava tēva brāļa Ernesta, tolaik Universitātes Rīgā Elektrotehnikas fakultātes studenta teikto, ka 1941. gada otrajā pusē uzņēmumā VEF “vakarā pirms brīvdienas Herberts Cukurs ieradies no Rumbulas un lielījies, kā personīgi rādījis citiem priekšzīmi, ņemot žīdu bērniņus aiz kājām, nogalinājis, ar galviņām sitot pret Rumbulas priedēm. Cehā iestājies klusums, un ne tikai ar Cukuru, bet pat savā starpā puiši pārstājuši runāt”.
