“Arāja komandas” virsnieks 41
Latvijas okupācija 1940. gada 17. jūnijā atnesa nopietnas pārmaiņas arī kapteiņa H. Cukura dzīvē. Dažus mēnešus vēlāk viņu atvaļināja no dienesta sakarā ar piemērota amata trūkumu sarkanajā armijā. Kaut arī ir ziņas, ka H. Cukuram sāpīga izrādījās padomju varas veiktā uzņēmumu nacionalizācija, kas pārvilka strīpu viņa plāniem attīstīt lidmašīnu būvniecību, tomēr tieši H. Cukurs 1941. gada 9. aprīlī ar Baltijas kara apgabala rīkojumu tiek komandēts uz Jakovļeva aviokonstruktoru biroju Maskavā, kur pavada veselu nedēļu. Saskaņā ar citu aculiecinieku stāstīto padomju okupācijas gadā H. Cukurs izmantoja sava laba drauga rakstnieka un Kirhenšteina “marionešu valdības” locekļa Jūlija Lāča labvēlību, saglabājot zināmas privilēģijas un brīvi pārvietojoties ar savu kadiljaku. Pastāv arī nostāsti, ka Cukurs līdzdarbojies kolhoza dibināšanā Penkules pagastā, tādēļ pēc Vācijas–PSRS kara sākuma 1941. gada 22. jūnijā vietējie aizsargi pat viņu apcietinājuši.
Ir diezgan ticams, ka, lai paglābtos no iespējamām represijām, H. Cukurs vēlāk arī pievienojās savas studentu korporācijas “Lettonia” biedra Viktora Arāja komandētajai latviešu drošības palīgpolicijas vienībai. Tomēr jāšaubās, vai vācu okupācijas varas acīs H. Cukurs bija tik liels kolaboracionists, ka viņam draudēja nāves sods. No tā spēja izvairīties pat sociāldemokrāts un “Tautas armijas” augstākais politiskais vadītājs Bruno Kalniņš, kura sadarbība ar padomju okupācijas režīmu bija daudz nopietnāka. H. Cukurs “Arāja komandā” dienēja no 1941. gada jūlija beigām līdz 1942. gada augustam un bija ne tikai transporta līdzekļu un ieroču noliktavas pārzinis, bet atbildēja arī par sakaru uzturēšanu ar vācu armiju, SS un Drošības policiju, kā arī pildīja V. Arāja adjutanta pienākumus. Šīs represīvās militārās vienības uzdevumos ietilpa nacionālsociālistiskās Vācijas ienaidnieku – ebreju, psihiski slimo cilvēku, čigānu un komunistu – iznīcināšana. Vēsturnieks Kārlis Kangeris uzskata, ka H. Cukurs “ar savu līdzdalību “Arāja komandas” vadošajā sastāvā ir sekmējis liela skaita Latvijas civiliedzīvotāju iznīcināšanu vācu okupācijas laikā un līdz ar to kaitējis Latvijas valstij un tās tautai. Tāda rīcība nekādā ziņā nav saskaņojama ar Latvijas armijas virsnieka godu”.
