Uzzinām vairāk par hepatītiem: A, B, C, D, un E 0
A hepatīts
A, B, C, D, E. Labākajā gadījumā tie ir vien daži no pirmajiem alfabēta burtiem, bet sliktākajā – vīrushepatītu apzīmējumi. Hepatīts nav narkomānu un bezpajumtnieku slimība, tas var skart ikvienu. Reizēm profilaksei pietiek ar personisko higiēnu, citreiz palīdz vakcīnas, bet dažreiz – vien piesardzība un veiksme.
Par hepatītu sauc cilvēka aknu iekaisumu, ko izraisījis vīruss. Slimības sākotnējie simptomi ir līdzīgi, kā saindējoties ar pārtiku, – nespēks, mazāka ēstgriba, slikta dūša, nogurums, vemšana, paaugstināta temperatūra, papildus mēdz būt tumšs urīns un gaiši izkārnījumi.
* A hepatīts nereti tiek dēvēts par netīro roku slimību, jo izplatās fekāli orālā ceļā. Slimības nēsātājs to izdala ar izkārnījumiem un, ja pēc tualetes apmeklējuma nenomazgā rokas, inficē visus priekšmetus, kam pieskaras. Jebkura cita persona, kas tos izmantos un, nenomazgājot rokas, liks mutē ēdienu, var tikt inficēta. Caur mutes dobumu vīruss nokļūst zarnu traktā un aknās, kur rada iekaisumu.
* Sākumā parādās iepriekš minētie hepatīta simptomi. Aptuveni pēc nedēļas slimnieka acu āboli kļūst dzelteni, bet pašsajūta uzlabojas. Divu trīs dienu laikā dzeltena top arī āda (reizēm vīruss norit bez simptomiem, taču parasti šie gadījumi netiek identificēti un cilvēks kļūst imūns.)
Dzeltes periods atkarībā no slimības smaguma ilgst no vienas līdz četrām nedēļām. Ar pārējiem simptomiem var sadzīvot, bet dzelte bieži vien ir galvenais iemesls, kāpēc tiek meklēta ārsta palīdzība.
*
Dzelte mēdz būt ne vien hepatīta, bet arī citu slimību gadījumā, tāpēc speciālists nevar noteikt slimības cēloni pēc ārējiem faktoriem.
Nepieciešami laboratoriskie izmeklējumi.
*
Medicīniski viens no būtiskākajiem indikatoriem, kas vēsta par jebkura hepatīta klātbūtni organismā, ir paaugstināts ALAT (alanīnaminotransferāze – aknu šūnu ferments) līmenis asinīs.
Ferments tiek sintezēts aknu šūnās, un nelielies daudzums nokļūst arī asinīs. Veselam cilvēkam ALAT līmenis ir normas robežās. Taču, ja aknu šūnas ir iekaisušas, to apvalka caurlaidība palielinās un asinīs nokļūst pārāk liels daudzums fermenta.
*
Ārstēšanas periodā, kas ilgst 7–14 dienas, pacients parasti uzturas stacionārā, kur ievēro miera režīmu. Ja ilgstoši ir slikta dūša, tiek ievadīti dezintoksikācijas šķīdumi.
*
Lai nesaslimtu ar A hepatītu, jāievēro personiskā higiēna un uzturā jālieto tīrs ūdens, pārtika. Iespējama arī vakcinācija, bet to parasti izmanto tikai ceļotāji, kuri dodas uz valstīm ar zemu higiēnas līmeni.
*
Pagājušā gadsimta beigās Latvijā ik gadu reģistrēja vairākus tūkstošus A hepatīta pacientu, tagad – vien pāris desmitu. Tas izskaidrojams ar mūsdienu augstajiem centralizētās ūdensapgādes standartiem – var dzert nevārītu ūdeni no krāna, jo tajā nebūs sastopami vīrusi. Tomēr joprojām iespējams inficēties, dzerot no atklātām ūdenstilpēm, tāpēc, esot pie dabas, upes vai ezera ūdens vismaz piecas minūtes jāpavāra.
*
Ja nav spēcīgu blakusslimību vai novājināta imūnsistēma, no A hepatīta cilvēki nemirst. Ārstējot pacienti tiek pilnībā atbrīvoti no vīrusa un nav bīstami apkārtējiem.
