Uldis Šmits: Helsinki kārtējo reizi piedāvā “deju laukumu” 5
Vienmēr ir noderīgi ieklausīties cilvēkos, kuri labi pārzina mūsu reģiona politisko situāciju. Tāpēc bija interesanti lasīt “Helsingin Sanomat” žurnālistu Saska un Lauras Sārikoski (viņi turklāt pārstāv laikrakstu Vašingtonā) atklāto vēstuli, kas tika publicēta pirms Donalda Trampa un Vladimira Putina tikšanās Helsinkos.
Atklāto vēstuli, protams, caurstrāvo labticība un zināms uzspēlēts naivums, paužot cerību, ka minētā tikšanās varētu iezīmēt kādu pozitīvu pavērsienu. Helsinki kārtējo reizi piedāvā “deju laukumu”, kur uzdejot Rietumu un Austrumu izlīguma un saprašanās “tango”. Kā tas ne reizi vien esot bijis nesenā vēsturē, kad lielvalstu līderi ierodas Somijas galvaspilsētā ar saspringuma rievām sejās, bet aizbrauc smaidoši, un šai parādībai pat ir īpašs nosaukums – “Helsinku gars”.
Uzreiz nāk prātā 1975. gada Helsinku noslēguma akts, saskaņā ar kuru tika atzītas pastāvošās robežas, ko Maskavā tulkoja kā savas ietekmes sfēras atzīšanu (ignorējot baltiešu imigrantu politiskajās cīņās panākto ASV prezidenta Džeralda Forda un rietumvalstu vairākuma apliecinājumu, ka šī atzīšana neattiecas uz Baltijas valstu nelikumīgo aneksiju) un saskaņā ar kuru parakstījušās valstis apņēmās ievērot cilvēktiesības, ko Padomju Savienībā un t. s. sociālisma nometnē turpināja masveidā apspiest. Taču, ja tā drīkst teikt, drusku atturīgākā veidā. Tomēr tas netraucēja PSRS iebrukumam Afganistānā, Dienvidkorejas pasažieru lidmašīnas notriekšanai, Polijas arodapvienības “Solidaritāte” varmācīgai apkarošanai un t. s. sociālisma valstīs radušos “Helsinku grupu” un citu disidentu grupu vajāšanai. Bet nenoliedzami Helsinku noslēguma akts bija svarīgs atskaites punkts – tas deva demokrātiju rīcībā konkrētas mērauklas, ar ko mērīt noziedzīgas iekšpolitiskās un ārpolitiskās izdarības.
Vai tās, respektīvi, mērauklas jeb būtībā elementāras starptautisko tiesību normas, joprojām ir spēkā un, ja ir, tad cik konsekventi tās tiek pielāgotas? Un kurš tās konsekventi aizstāv?
Par Somijas ieinteresētību aizstāvēt demokrātijas vērtības šaubīties nenākas. Vēl mazāk – par atklātās vēstules autoru nodomiem, kuri atvēl Trampam un Putinam pa žagaru buntītei, kas varētu būt itin noderīga demokrātiskās Somijas saunā. Bija arī viena abiem kopīgi paredzēta: “Pēdējā laikā starp ASV un Krieviju parādās jaunas negaidītas līdzības. Viena no šīm līdzībām ir šo valstu līderu vēlme redzēt vēlamo par esošo reizēm uz reālo faktu (neievērošanas) rēķina. Somija, būdama maza valsts, nevar sev piešķirt tādu izšķērdību. Gluži pretēji, mēs turamies pie mūsu bijušā prezidenta J. K. Pāsikivi viedokļa, kurš uzskatīja, ka visas gudrības pamatā ir faktu atzīšana.”
Piemetināsim – Pāsikivi (Kekonena priekšteča) politisko biogrāfiju būtu pārsteidzīgi analizēt viena raksta ietvaros. Tomēr jāatgādina, ka “faktu atzīšanā” ietilpa arī Baltijas valstu okupācijas (tātad arī deportāciju, nogalināšanu un pārējo represiju) atzīšana par likumīgu, un ne velti Juho Pāsikivi izpelnījās visnotaļ slavinošus šķirkļus padomju enciklopēdijās ar norādi, ka Somijas ārpolitiskais kurss ieguvis nosaukumu “Pāsikivi – Kekonena līnija”. Uzskatīsim to par Helsinku ģeopolitisko gudrību. Vai neizbēgamību. Un arī raksta autori, garāmejot apgalvo, ka tam bija, tā sakot, savi iemesli. Zinām.
Labi, paliksim pie Pāsikivi “gudrības” – faktu atzīšanas. Tie nav pārāk iepriecinoši. Kiberuzbrukums Igaunijai. Bez jebkādām sekām. Plašu Gruzijas teritoriju faktiska okupācija. Bez jebkādām sekām. Nebijis notikums pēc Otrā pasaules kara – citas valsts teritorijas sagrābšana. Ar minimālām sekām. Citas valsts (un arī savējās) pilsoņu sagūstīšana, spīdzināšana, nelikumīga turēšana ieslodzījumā. Bez jūtamām sekām. Un tā tālāk.
Vainot visos šajos gadījumos Trampu, lai kā mēs pret viņu izturētos, būtu pilnīgi aplami. Viņš nav sinonīms vārdiem Amerikas Savienotās Valstis. Tāpēc neliekas īpaši taisnīgi mērīt abus pēc vienas un tās pašas olekts. Toties ļoti cerīgs ir secinājums un aicinājums Helsinku tikšanās dalībniekiem saprast, ka Eiropas lietas tagad tiek izlemtas Eiropā. Nevis kur citur. Vismaz tā tam vajadzētu būt.
