Kāpēc pretošanās kustības dalībnieki, kurus čeka pēc 1987. gada notikumiem piespieda emigrēt, piemēram, tas pats Grantiņš, Silaraups, vēlāk nesteidzās atgriezties atjaunotajā valstī? 14
Nu, Grantiņam ir veselības problēmas. Silaraups, cik stāstījis Rožkalns, joprojām tur lielu aizvainojumu, ka Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA) un Gunārs Meierovics izrādīja viņam lielu neuzticēšanos, nevēlējās sadarboties. Cilvēks ir vājš, un par visiem mēs nezinām, kādi bija viņu patiesie mērķi. Es te nerunāju par “Helsinku – 86” dalībniekiem, bet vispār par to laiku. Bija cilvēki, kas toreiz piekopa “pretpadomju darbību” tikai ar vienu mērķi – tikt prom no PSRS. Viņi neticēja, ka te kaut kas var mainīties. Taču ir arī pretējais piemērs – Konstantīns Pupurs. Viņš atgriezās no ASV pēc desmit gadiem.
Kāds ir citu tā laika varoņu tālākais liktenis? Vai par helsinkieti Heino Lāmu, kurš pazuda bez vēsts 1998. gadā, joprojām nekas nav zināms?
Jā, Lāma Rīgā iekāpa autobusā, lai brauktu uz mājām Kuldīgā, un pazuda bez vēsts. Dīvaini, kā cilvēks varēja tā pazust. Taču nedomāju, ka viņš kādam bija drauds. Viņš nebija atslēgas persona, lai ar viņu kāds tā izrēķinātos. Drīzāk tīri krimināls gadījums. Oficiāli viņš joprojām ir meklēšanā. Juris Ziemelis un alūksnietis Alfrēds Zariņš ir miruši. Mārtiņš Bariss dzīvo Liepājā, bet sabiedrībā vairs neparādās. Raimonds Bitenieks tikko kandidēja pašvaldību vēlēšanās Liepājā no Nacionālās savienības “Taisnīgums”, bet ievēlēts netika. Edmunds Cirvelis dzīvo pansionātā Vācijā. Jānis Vēveris strādā muitā un staigā mundierī. Liepājā ir arī Eva Biteniece.
Kā komentēsiet tēzi, ka LTF un radošā inteliģence atmodu it kā “piesavinājusies” vai pat “nozagusi”?
“Piesavināties”, “nozagt” ir par stipru teikts, ja atzīstam neatkarīgas valsts atjaunošanu. “Ietekmējās” būtu precīzāk. Nākamie vienkārši pārņēma viņu aizsākto. Tie pirmie Helsinku grupas cilvēki noteikti nebija tādi, kas pēc tam būtu varējuši ko būtiski ietekmēt ekonomikā, Augstākajā Padomē vai vēlāk Saeimā. Tas ir tāpat kā ar Pilsoņu kongresu, kur arī spīd cauri aizvainojums, ka “mēs bijām tie īstie”. Nevajag lolot ilūzijas. Notikumu gaitā pamatos nekas nemainītos. Ja nu vienīgi personālijās un niansēs. Bet 1987. gada 14. jūnijā helsinkiešu nopelns ir nenoliedzams. Viņi iekustināja tautas masu, pacēla karogu, taču potenciāla tālākai darbībai viņiem nebija.
