Helmuts Bēķis – “dick pic” ir sociāls fenomens nevis feminisma ierocis 0
21. oktobra vakarā es tiku lūgts ņemt dalību diskusijā par drošību, cieņu un normām internetā. Tā bija daļa no Latvijā līdz šim nebijušas izstādes atklāšanas pasākuma, kurā publiskai apskatei izvietoti nevēlami saņemtie vīriešu dzimumorgāni, jeb “Dick pic”. Gan pati izstāde, tās apmeklātāji un diskusijā izskanējušie viedoklis no Beatas Jonitas, politikas koordinatore no Centrs Marta, kura pauda, ka arī šāda rīcība ir seksuālā vardarbība, kas rada draudus cilvēku dzīvībai un veselībai, manī radīja pārdomas, ar kurām izlēmu dalīties publiski..
Vārda salikums “dick pic” vēsturiski ir atvasināts no žargonvārda “dick”, kas attiecināms uz vīrieša dzimumlocekli jeb peni un “pic”, kas ir saīsinājums angļu valodas vārdam “picture”, kas nozīmē attēls. Vēsture šādu bilžu sūtīšanai ir cieši pakārtota sociālo tīklu attīstībai, kuru piedāvātā satura patērēšana kļuvusi par daļu no sabiedrības ikdienas. Salīdzinoši īsā laika posmā tieši “dick pic” sūtīšana, kas ir daļa no intīmas sarakstes aiz vien biežāk tiek iekļauts tādos skaļos tematos kā seksuāla vardarbība un uzmākšanās internetā. Vairākas valstis pasaulē joprojām meklē veidus kā ar šo tik izplatīto sociālo fenomenu cīnīties, taču kādu skaidr risinājumu kā to apkarot man atrast neizdevās. Bet, tā ir daļa no zināmā, par ko ikviens var atrast papildus informāciju interneta dzīlēs.
Lai skaidri definētu savu pozīciju varu godīgi teikt, es esmu par intīmu bilžu sūtīšanu internetā, bet ar abpusēju piekrišanu. Manuprāt, tā arī ir būtiskākā atšķirība, jo “dick pic” kā termins tiek lietos situācijās, kad šāds vīrieša lepnums tiek sūtīts bez apstiprinājuma saņemšanas. Lasot rakstus ārzemju medijos un diskutējot ar pasākuma apmeklētājām, secināju, ka tas notiek bieži bez jebkādas komunikācijas, pat naktīs. Telefonā kādā no sociālajiem tīkliem pienāk ziņa, kuras vienīgais ziņojums ir vīrieša dzimumorgāns. Varu piekrist, ka tas ir nepatīkami, bet tai pat laikā, es nepazīstu nevienu vīrieti, kurš ļoti satrauktos par nevēlamu kailas sievietes kailfoto savā telefonā. Iespējams tā tomēr ir dažādo dzimumu domāšanas un apliecināšanās atšķirība.
Diskusijas laikā daudz tika runāts tieši par sieviešu tiesību un robežu neievērošanu, pat par šādu bilžu izmantošanu, lai sabiedrībā zināmas vai publiskas sievietes apklusinātu vai savā ziņā tām ierādītu vietu. Iespējams, ka es ne tā to sapratu, jo vai tiešām, katrs mētelīša virinātājs parkā vai ekshibicionists sabiedriskajā transportā demonstrējot savu “lepnumu” spēj kadam ierādīt vietu vai padarīt mazāk svarīgu, es tā nedomāju. Piekrītu joprojām, ka sajūta saņemot nevēlamu “dick pic” ir nepatīkama, bet šo nepatiku vairāk rada pats fakts – kāpēc šis svešais cilvēks iedomājas, ka es esmu tāda, kam var kaut ko šādu sūtīt.
Brīdī, kad saeimas pārstāve minēja, ka mākslīgā intelekta ģenerēti kailfoto un darbības ir kļuvušas par šantāžas ieroci gan šķita, man tomēr šo gribas nodalīt. Visur pasaulē seksa skandāli, kailfoto tiek izmantoti jau gadiem uz tā dzīvo veselas industrijas. Pat Latvijā gandrīz pirms katrām saeimas vēlēšanām tiek atrasta kāda šāda bilde vai attēls, kur politiskie spēki izmanto viens pret otru. Man vairāk interesē jautājums – kāpēc? Ja pat Latvijā vairākas šovbiznesā darbojošas sievietes, lai apliecinātu savu pieaugšanu veido foto sesijas žurnālā KLUBS, domāju ar vienu vēstījumu – es esmu pieaugusi. Kāpēc kailums joprojām var tikt uzskatīts par ieroci – vai nav tā , ka visi mazgājas kaili, ka visi masturbē, kaili iet pirtīs? Vai problēma nav faktā, ka cilvēks sevi kailu nepieņem? Nepārpotiet, es labi apzinos, ka runa joprojām ir par robežu pārkāpšanu, par svešu acu un citu ķermeņa daļu nonākšanu cilvēka privātumā.
Bet varbūt šis starptautiskais ar “dick pic” , mākslīgo intelektu kailfoto pludināšanu internetā valdošais process, mums kā cilvēkam vēlas norādīt pavisam ko elemetāru? Ja atmetam nost skaļos virsrakstus, tendenciozus paziņojumus, bet atstājam tikai pašu būtību – kailfoto, kas tajā ir visbriesmīgākais? Vai mēs kā sabiedrība tomēr esam zinātkāra vai puritāniska, vai runa ir par kailumu vai robežām? Jo pieļauju, ka sev tuva un dārga cilvēka kailfoto taču mums patīk?
Kā glābšanas riņķis šim situācijas risinājumam Latvijā tika minētas jaunas iniacitīvas, procesi Briselē un uzlabojumi likumdošanā. Šis man lika tiešām pasmaidīt, jo, ja pēc statistikas datiem katra ceturtā sieviete Latvijā ir cietusi no vardarbības, tas skaidri norāda, ka mēs neesam raduši veidus kā to apkarot. Tā vietā, lai aktualizētu ne tikai upuru neklusēšanu, domāju, ir daudz ko darīt, lai neklusē varmāku slēpēji. Un ja tas arī nozīmē iekost savā vīriešu dzimtes kājā, tad vairāk būtu jādara, lai sabiedrības un instanču pasargāts ir upuris, nevis varmāka. Pirmām kārtām jau realitātē nevis digitālajā vidē, protams pilnībā neaizmirstot par to.
Man pašam sarkanā robeža šāda veida attēlu sūtīšanas radītajām sekām notiktu brīdī, kad tas skartu tieši manu ģimeni, mana darbība un pieņemtiem risinājumi nebūtu savienojama ar Latvijas kriminālkodeksu vai administratīvajiem procesiem. Šis būtu mans pēdējais piliens, lai vardarbību attaisnotu kā risinājumu.
Par pašu izstādi, esmu priecīgs, ka tāda ir, par cik iegūtie līdzekļi tiek novirzīti cēliem mērķiem, domāju, ka tādām izstādēm jānotiek vēl biežāk. Beidzot arī Latvijā ir sākts aktualizēt šis jautājums un šis formāts ir ļoti pateicīgs diskusijai, kur pat starp kardināli pretējiem viedokļiem ir spēja rast zelta vidusceļu.
