Helēnas Heinrihsones piecas vasaras epizodes 0
Galerijā “Māksla XO” Helēnas Heinrihsones jaunās izstādes piecās gleznās galvenais motīvs ir cilvēka un dabas saplūšana. “Uzgleznot piedzīvoto un redzēto noteikti ir vieglāk nekā uzrakstīt, jo vārds nav tik nosacīts kā krāsa,” par savu jauno izstādi teic māksliniece, piebilstot, ka viss gleznās redzamais ir reāli piedzīvots. Izstāde “Dienasgrāmata” būs skatāma līdz 28. aprīlim.
Jau vairākus gadus mākslinieces daiļradē svarīga loma ir dabai, kas gleznotājai kalpo kā personifikācija iekšējam konfliktam starp cilvēka jūtām un prātu. Arī jaunās izstādes piecās gleznās galvenais motīvs ir cilvēka un dabas saplūšana vienā veselā. Ainavas izteiksmība kalpo cilvēcisko attiecību atklāšanai. Miers mijas ar trauksmainību, maigums ar raupjumu. “Visu Helēnas Heinrihsones glezniecību varētu raksturot kā dienasgrāmatu. Jebkurš darbs ir konkrēts notikums vai pārdzīvotas sajūtas no gleznotājas dzīves. Visa Helēnas Heinrihsones glezniecība ir par Helēnu pašu, tomēr ne slēgta skatītājam. Helēnas Heinrihsones varā ir gleznot dziļi personisko un spēt uzgleznot to bez personiskām robežām, kur pašas piedzīvotais prieks un pārdzīvojumi kļūst par skatītāja privātiem notikumiem un sajūtām,” atklāj galerijas pārstāve Ilze Žeivate. Pati māksliniece neslēpj, ka par skatītāju nedomājot. Vienkārši realizējot savas izjūtas. “Piecas gleznas ir diezgan daudz. Piecas epizodes no vasarām arī ir daudz. Personāži nirst jūrā un mežā, bēg no negaisa un viļņiem, sastinguši guļ smiltis,” nosaka H. Heinrihsone un atklāj: “Es neuzdrošinos rakstīt, bet ar krāsām varu visu. Pietuvināt vai attālināt – vienmēr domāju, kad gleznoju. Bāzējos sevī, jo nesaprotu, kā var otra atziņās daudz smelties sev. Šajā ziņā man gan sevis nedaudz žēl, īpaši šogad, kad visi runā par Raini un Aspaziju. No viņiem gribētos smelties, bet laikam šinī dzīvē līdz viņiem netikšu.”
Mākslas kritiķis Vilnis Vējš, raksturojot mākslinieci, uzsver: “Cauri daudzajām lomām Helēna Heinrihsone spēlē vienu un galveno – īstas mākslinieces lomu. Ar visu, ko ar aplausiem sagaida publika. Viņas gleznās skaistums iekļauj neglīto. Uz viņas gaumi var paļauties, lai gan krāsu salikumi nav saucami par “gaumīgiem”. Viņas darbi grezno interjerus, bet nav to sastāvdaļa. Helēna var būt ekstravaganta, bet neatļaujas neko vulgāru. Viņas viesības ir leģendāras, bet gleznas top rīta klusumā.” V. Vējš mākslinieci uzskata par glezniecības ideālisti. “Viņas pasaulē valda talants, iztēle, jūtas un pārdomas, un ticība, ka tam visam ir vieta mūsdienās. Helēna netaisās mirt kā autore un augšāmcelties kā interpretāciju blāķis, liekas, viņa cer palikt pati,” nosaka V. Vējš.
Jaunajā izstādē māksliniecei raksturīgās rozes un arī galvaskausus gleznās nevar atrastt, nav arī viņai tik iemīļotās sarkanās krāsas, taču košums un ekspresija tomēr ir un ir arī saulriets. Kopumā izstādē valdīs vasaras noskaņas, piedzīvotas un uzsūktas mākslinieces lauku mājās.
“Pirmais darbs ir tieši saulriets, kur ceļš no jūras, – mēs gājām ar meitu pa ciema ceļu no jūras, un saulrietā tur trakas lietas notiek, tad es iedomājos, ka varētu būt tāds pārītis tur piemērots, kas iedziļinās tumšā mežā. Tādi krāsu savienojumi – zaļš, rozā, violets. To nevar aprakstīt, katrreiz ir savādāk, tas arī ir brīnums,” stāsta māksliniece.
Mākslinieces gleznās svarīga ir dabas un cilvēka mijiedarbības tēma, cilvēks tajās nedominē, bet it kā saplūst ar dabu, ir ar to vienots veselums.
