Helēnas Celmiņas grāmata “Daži pagātnes fakti”. Atklāta vēstule autorei 2
“Sāksim ar vāka noformējumu. Tajā uzskatāmi izteikts grāmatas saturs. Sākumā nesapratu, vai tā spiestuves vaina, ka otrs foto kā caur miglu, trešais nu galīgi neizdevies?! Tikai izlasot grāmatu, kļuva skaidrs – tā taču ir vāka mākslinieka iecere: Molotova–Ribentropa pakts bija vienīgais “skaidrais” punkts, visa turpmākā pamats un sākums. Tālāk… viena vienīga jautājumu jūra! Un Jūs savā grāmatā šos jautājumus izceļat no pagātnes un sarindojat lasītājam priekšā gandrīz vai hronoloģiskā secībā.
Meklēju noslēpumu, kā esat spējusi to visu iekļaut 100 lappušu grāmatiņā. Iedomājieties, atklāju! Esat tīšām vairījusies no notikumu pārstāstījuma un fiksējat notikumus ar pašas redzētiem un pārdzīvotiem faktiem, fonam iekļaujot arhīvos uzraktos materiālus. Jūs jau gandrīz neko nejautājat! Gribat, lai lasītāji, Jūsu “Pagātnes faktus” lasot, paši sev uzdod jautājumus. Pirmkārt jau, vai Latvijā iebruka krievu vai padomju tanki? Tā vien šķiet, ka esat tīšām sajaukusi šos abus jēdzienus, gribēdama redzēt lasītāja reakciju. Tā kā šodien plašsaziņas līdzekļos tie tiek jaukti bez satura analīzes, droši vien nekādas reakcijas nebūs. Bet, manuprāt, konsekvence un skaidrība tomēr būtu ļoti nepieciešama. Bet iesim tālāk. “Kādā no vakariem” Jūs, būdama sākumskolas meitenīte, kopā ar vecmammu dodaties (brīvprātīgi?!) uz mītiņu. No balkona runā Žanis Spure, kurš klaji apmelo Latvijas valdību. “Es klusēju… Bet vajadzēja skaļi protestēt un pieprasīt, lai savus apgalvojumus runātājs pierāda.” Tomēr nejautājāt, jo pārāk daudz visapkārt jau ir ļaunuma pazīmju. Ļoti simboliska ir epizode ar “Latvijas policijas formas cepurēm”, kas mētājas ielas rensteles putekļos. Taču par ļaunumu ir atsevišķa runa. Veselu nodaļu esat veltījusi čekas augstākajam priekšniekam Ježovam, nosaucot viņu par “vislielāko bendi”. Varētu, protams, jautāt, kāpēc domājat, ka mūsu jaunatnei būtu jāzina šī masu slepkavas vārds (un pat biogrāfija!). 68. lapaspusē Jūs par “divdesmitā gadsimta vislielākajiem despotiem” esat notitulējusi Ļeņinu un Staļinu. Vai nav tā, ka bende tomēr ir un paliek bende neatkarīgi no tā, vai viņš nošāvis vienu, desmit vai simt nabaga žīdiņus, nomaucis nagus vienam jeb desmitiem latviešu patriotu? Vai mazs bende par lielu labāks? Vienu, ko apgalvojat, gan jaunatnei der zināt un aizlikt aiz auss: bendes parasti paši bendes arī nogalina. No grāmatas kopumā jūtams, ka daudz esat rakusies pa arhīviem. Neticami, ka tajos atrodami oficiāli dokumenti, kur melns uz balta rakstīts, ka latvieši ierindoti “Krievijas gadsimtu ienaidnieku” skaitā! “Kādi briesmīgi meli!” – Jūs rakstāt par Liepājas aizstāvēšanu. “Te neviens vārds neatbilst patiesībai!” un tūlīt pat jautājat, kam tie meli bija vajadzīgi un “kādam nolūkam tie kalpoja”. Lasītājs Jūsu paskaidrojumam var piekrist, bet, balstoties uz savu pieredzi vai no vecākiem dzirdēto, var to arī vēl vairāk paplašināt. Vietām tomēr Jūsu situācijas vērtējumam skan cauri rietumpasaules (atvainojiet) smieklīgi vientiesīgais naivums. Te laikam vainīga ilgā dzīvošana Amerikā. Nu kā var brīnīties par to, ka komjaunieši laupīja Armijas ekonomisko veikalu?! Viņiem nebija tiesību arī slepkavot, spīdzināt, izvarot un dedzināt. Grāmatas otrā pusē “pagātnes fakti” aizvien vairāk sāk tuvoties šodienai. Ļoti dzīvi un, varētu pat teikt, detalizēti aprakstāt civilokupantu ierašanos Latvijā. Pusauga puišelis būdams, visu to redzēju savām acīm. Taču pārsteidz Jūsu “anatomiskais”, pat socioloģiski pētnieciskais šī procesa preparējums. Sakāt, ka “nevar pat mēģināt minēt, cik paaudzēm būtu jāpaiet, lai mēs spētu attīrīties no visa ievazātā”. Bet vai nevarētu būt, ka vispirms mums būtu jāspēj “attīrīties” no pašiem ievazātājiem un tikai pēc tam no ievazātā? Citādi var iznākt tieši tā, kā Jūs, savu grāmatu pabeidzot, pravietiski brīdināt: “Paies daži gadi un viņiem pienāks pensijas vecums. Komunistu represēto latviešu upuru bērni un mazbērni strādās un pelnīs naudu mūsu apspiedēju un visa ļaunuma nesēju pensijām… Lai Dievs viņiem stāv klāt…” Atliek vien piebalsot – tiešām lai stāv klāt!