Helēna Sorokina un latviešu avangards. Armands Znotiņš vērtē aktuālos mūzikas notikumus 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Mūzikā ieinteresēti cilvēki 2021. gada Lāčplēša dienu varēja aizvadīt dažādi.
Tiešsaistes koncertu virknē viņiem bija iespējams atcerēties par Latvijas simtajā gadskārtā radīto koncertprogrammu “Latviešu karavīru dziesmas”, kur līdzās jaunāko laiku folklorai skanēja arī Emīla Dārziņa un Jāņa Norviļa partitūras korim un kopā ar orķestri “Rīga” uzstājās arī Latvijas Nacionālās operas kora vīru grupa un vēl citi mākslinieki.
Klausītāji varēja pieslēgties arī translācijai no Rīgas Latviešu biedrības ar karavīru dziesmām vēl autentiskākās versijās, viņiem tāpat tika dota iespēja iepazīt Mārtiņa Zilberta, Jāņa Stafecka, Anda Klučnieka un Aivara Krastiņa izveidotā ansambļa “Brokastis četratā” jauno programmu ar etnomūzikas klātbūtni un džeza piesitienu.
Visbeidzot, nākamajā dienā Liepājas Simfoniskais orķestris tiešsaistes koncertciklā “Tuvāk” atskaņoja Imanta Kalniņa Ceturto simfoniju – aicinājumam noklausīties šo priekšnesumu par labu nāk Liepājas mūziķu pieredze Kalniņa opusu interpretācijās, turpretī pretargumentu vidū būtu Gunta Kuzmas dīvainā izvēle atsacīties no skaņdarba oriģinālversijas ar mecosoprāna solo finālā un ierobežotais Ceturtās simfonijas interpretu loks, kurā joprojām pietrūkst Valērija Gergijeva, Gustavo Dudamela un Andra Nelsona.
Tādēļ iespējams arī cits muzikālo iespaidu ceļš, kas tieši tāpat parāda to, kas Latvijas koncertdzīvē pagaidām nav īstenots – Helēnas Sorokinas mecosoprāna balss Latvijā vismaz pēdējos gados nav dzirdēta un viņai rakstītie jaundarbi arī ne.
Taču Grācā studējusī un Vīnē dzīvojošā vokāliste, sākot ar 2020. gadu, aktīvi rosinājusi komponēt jaunas partitūras balsij, viņa tās saņēmusi gan no latviešu autoriem, gan komponistiem citās zemēs, un tad nu pienācis brīdis noklausīties kaut vai tikai daļu no šiem opusiem, cerot uz labvēlīgiem apstākļiem nākotnē un Helēnas Sorokinas solokoncertu Rīgā.
Ņemot vērā dziedātājas snieguma profesionālās kvalitātes, tas noteikti nepieciešams – vai nu Jaunās mūzikas festivāla “Arēna” ietvaros, vai arī vēl kādas citas abpusējas intereses rezultātā.
Pirmais pavediens tātad – festivāls “Arēna”, kas atmiņā atsauca Nīderlandes “Scordatura Ensemble” viesošanos Latvijā mēnesi iepriekš. Taču Helēnas Sorokinas apņemšanās un komponistiem izvirzītie noteikumi ir vēl sarežģītāki – šoreiz nav ne tonāla, ne mikrotonāla pavadījuma, tikai viena vienīga balss.
Un šādos apstākļos dziedājumam kaut vai iluzorā aspektā jāstājas pretī ierastajam harmoniski daudzbalsīgu struktūru valdzinājumam, tādēļ arī komponistiem nācās iedziļināties savu radošo ideju psiholoģiskajās kompleksitātēs, klāt vēl liekot paplašinātas vokālās tehnikas un mūzikas teātra paņēmienus.
Starp citu, ar šiem diviem parametriem pārlieku aizrauties tomēr nevajadzēja, jo Helēnas Sorokinas balss pati par sevi ir tik krāsaina un izteiksmīga, ka daudzkārt pietika tikai ar klasiski izdziedātu vokālo līniju.
Problēma drīzāk būtu apstāklī, ka avangarda mūzikas estētika atstāja jūtamu nospiedumu uz komponistu individualitāti, un jaundarbu kopainai būtu nākuši par labu arī zīmīgāki kontrasti, taču tas jau nereti attiecināms arī uz gadījumiem, kad autoriem pieejamas visas lielā simfoniskā orķestra iespējas.
Otrs pavediens – Arturs Maskats 2020. gadā raksta koncertu mecosoprānam, vijolei un stīgu orķestrim “Vasaras sapņi” ar Emīlijas Dikinsones dzeju, savukārt Andris Dzenītis – “Divas Emīlijas Dikinsones līnijas”, un Helēna Sorokina tās pirmoreiz izdzied Grācā.
Rezultāts īsti nelīdzinās ne operai “Dauka”, ne kordziesmai “Uz debesīm”, bet kaut kas, protams, savij kopā visus trijus opusus – vai nu tā būtu dramatiska ekspresija, vai transcendentālas vertikāles apjausma, vai arī introspektīva ielūkošanās sevī. Katrā ziņā Dzenīša uzrakstītās notis joprojām ir tikpat būtiskas kā klusums starp tām.
Aptuveni vienā laikā ar Dikinsones dzejas latvisko izdevumu “Āboliņš un bite” iznāk arī Huana Ramona Himenesa izlase “Dzeltenais aprīlis”, un varbūt tieši šī grāmata Edgaru Raginski iedvesmojusi radīt skaņdarbu “Nakts” – teātra mūzikā pieredzējušais autors salīdzinājumā ar viņa līdzgaitniekiem ir pretimnākošāks klausītāja vēlmē pēc poētiskām noskaņām un vizuāli plastiskiem iespaidiem, un Helēna Sorokina tikai pirms nepilna mēneša šo partitūru pirmatskaņojusi emocionāli dzīvīgā un spriegā priekšnesumā.
Visvairāk pārsteidz Dace Aperāne, kas solistei šogad veltījusi opusu “…ecoutez…” – ierasto neoromantisko stilu šeit nomainījusi stipri laikmetīgāka mūzikas valoda ar nepārprotamiem konceptuālisma elementiem; skaņdarba formu klausītājs zināmā mērā šeit aicināts būvēt pats no vairākiem mākslinieciskā kaleidoskopa pagriezieniem, bet agrāko lirisma un nostalģijas elpojumu ienes, kā izrādās, prūšu tautasdziesma.
Par jaunatklāsmi kļuva arī Līvas Blūmas partitūra “Breathing In&Out”, kas Helēnas Sorokinas izdziedāto darbu vidū izcēlās ar harmonisku līdzsvarojumu – īpaša uzmanība te pievērsta muzikālās matērijas trauslākajiem un jūtīgākajiem aspektiem, kas, protams, neizslēdz arī racionālu ideju klātbūtni.
Pārējo solistes pārstāvēto komponistu uzskaitījums – starp viņiem, piemēram, Stepans Sobanovs, Horhe Djego Vaskess un Samirs Odehs-Tamimi, kuru mūzika Latvijas koncertzālēs vēl jāiepazīst – tikai akcentē to, ka Helēna Sorokina tuvinās mūsdienu vokālistes ideālam – dziedātājai, kura spēj augstā līmenī atskaņot visdažādāko repertuāru hronoloģiskā diapazonā no Bingenes Hildegardes līdz Līvai Blūmai un viņas vienaudzēm.
Nav šaubu, ka šeit noteikti vērts paplašināt arī Helēnai Sorokinai rakstītā oriģinālrepertuāra stilistisko amplitūdu – Arturs Maskats jau pieminēts, un varbūt viņam pievienotos arī Aldonis Kalniņš un Selga Mence, Georgs Pelēcis un Rihards Dubra. Un tad vēl paliek Imanta Kalniņa Ceturtā simfonija ar Helēnas Sorokinas solo – varbūt nākamā vai aiznākamā gada 18. novembra svētku koncertā?
