Heinrihs Kalvītis: no tālbraucējšofera līdz dziesminiekam – viens solis 1
Uz HEINRIHA KALVĪŠA vizītkartes rakstīts – dziedātājs. Kad mēs tiekamies, viņš piebilst – esmu dziedātājs amatieris. Heinrihs nav mācījies mūzikas skolā, nav apguvis neviena instrumenta spēlēšanu. Vienīgi, dienējot padomju armijā, sitis bungas. Latvijas šlāgeraptaujā Heinrihs piedalās ar Artūra Reinika komponēto dziesmu “Ziemas rīts”, ko izpilda duetā ar Igetu.
– Arī amatieriem jācenšas sasniegt maksimāli labu līmeni, un mums netrūkst dziedātāju, kam tas izdodas. Patiesībā lielākā daļa ir amatieri, jo cik tad ir to profesionāļu, kas slīpējuši balsis augstās skolās, – spriež Heinrihs.
Pirms vairākiem gadiem viesojos pie viņa Limbažos. Toreiz gan rakstīju par Hein-riha dēlu Kasparu, kurš motokrosa treniņa laikā guva ļoti smagu traumu, un pēc tam sākās puiša dzīve ratiņkrēslā. Heinrihs stāstīja, ka vadā dēlu uz studijām Rīgas Stradiņa universitātē. Painteresējos, kā patlaban klājas Kasparam.
– Nelaime notika pirms divpadsmit gadiem, tagad Kasparam ir divdesmit pieci gadi. Viņš beidza universitāti, kur apguva Eiropas biznesu un ekonomiku. Tagad domā par studijām maģistrantūrā. Dēls ir ieguvis autovadītāja tiesības un pārvietojas ar mašīnu, kam ir rokas vadība. Šobrīd viņam palīdz asistents. Kasparam Limbažos ir savs uzņēmums, neliels veikaliņš. Viņš ir arī manu jaunāko dziesmu vērtētājs. Īpaši atzinīgi izteicās par dziesmu “Tev vienai”, jo tā velk uz roka pusi, – stāsta Heinrihs.
Pirmās sajūtas, ka viņš varētu dziedāt, radās jau bērnībā. Muzikālo gaumi veidoja sešdesmito gadu mūzika. Vispirms tie bija jaunas ēras aizsācēji “The Beatls”. No latviešu mūziķiem Heinrihu pilnībā pārņēma Raimonda Paula skaņdarbi.
– Mani elki bija Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks. Tādas balsis kā viņiem Latvijā radīsies varbūt tikai pēc simts gadiem. Nezinu nevienu jauno dziedātāju, kas spētu tā “iznest” Paula mūziku.
Jaunībā Heinrihs nedaudz gan ir dziedājis, bet līdz apziņai, ka tā varētu kļūt par nopietnāku aizraušanos, tas tomēr nemudināja nonākt. Viņam tolaik bija cita nodarbe – tālo ceļu baudīšana.
– Desmit gadus nostrādāju par tālbraucēju šoferi. Tagad lielās auto fūres dodas uz Rietumu pusi, bet tolaik brauca pretējā virzienā – uz Austrumiem. Ceļi veda uz plašo Krievzemi, Ukrainu, Moldāviju.
Šajā darbā saskatīju sava veida romantiku, jo, nokļūstot galamērķī, aplūkoju skaistākās vietas, aizgāju uz kādām sporta sacensībām, iepazinu krievu laipnību un atsaucību. Tagad Krievijā vairs nav tādas drošības, kāda valdīja pirms gadiem trīsdesmit. Tiesa, fūres gan krietni uzlabojušās. Šoferis mašīnas kabīnē var justies tik komfortabli kā savā dzīvoklī.
Ar dziedāšanu Heinrihs sāka nodarboties 1994. gadā, un to sekmēja iepazīšanās ar grupas “Lauku muzikanti” toreizējo vadītāju Andri Zundi.
– Mēs abi bijām limbažnieki un vienvakar nolēmām atpūsties pie dabas. Sēdējām pie ugunskura, iedzērām, parunājāmies, padziedājām. Tad Andris ieminējās – tev vajadzētu dziedāt. Pirmā manis ieskaņotā bija Andra sarakstītā melodija “Jau atkal rudens”. Ar ierakstu devos uz Latvijas radio pie Ulda Dukas, kurš vēlāk nodibināja “Latvijas radio 2”. Viņš man piedāvāja ierakstīt albumu. Manā pirmajā albumā skanēja neredzīgā komponista Imanta Ozola dziesmas, – stāsta Heinrihs.
Taču visvairāk viņš ir dziedājis Artūra Reinika radītās melodijas.
– Mūsu sadarbība ar Artūru Reiniku sākās pirms pieciem gadiem. Viņš uzrakstīja vienu dziesmu albumam “Baltajā naktī”, ko iedziedāju ar Igetu, un maisam gals bija vaļā. Mums ar Artūru ir līdzīga domāšana, esam gandrīz vienaudži. Uzskatu viņu par ļoti ražīgu un kvalitatīvu komponistu. Es skaidri apzinos, ka nespēju radīt dziesmas, drīzāk varētu uzrakstīt dzejoli.
Kad “iedziedas” Heinriha mobilais tālrunis, atskaņojot smago roku, mans sarunu biedrs iesaucas – tagad jūs dzirdat, kāda ir mana mūzika.
– Saprotu, ka man nav tāda balss materiāla, lai dziedātu smago roku, lai arī kā to vēlētos. Smagais metāls man nepatīk, tā ir melnā mūzika, bet smagajam rokam ir spēcīga enerģētika.
Tāpēc no latviešu grupām man pirmajā vietā ir “Līvi”. Īpaši aizķer viņu dziesma “Piedod man”. Tā kā šis mūzikas žanrs ir ļoti tuvs, palūdzu Artūru Reiniku uzrakstīt dziesmu, kas nedaudz līdzinātos hārdrokam. Un veiksmīgi tapa divas melodijas “Tev vienai” un “Neatrastais vārds”.
Lielākoties Heinrihs dzied viens, bet reizēm izveido arī kādu duetu. Visbiežāk Heinrihs ir sadziedājies ar Igetu Gaiķi.
– Duetā ar kuru katru nesaskan, jo vajadzīgi atbilstoši balss tembri. Esmu uzstājies kopā ar vairākām dziedātājām, bet vislabāk mums izdodas ar Igetu. Viņa ir liepājniece, un mēs iepazināmies pirms pieciem gadiem.
Heinrihs lielākoties uzstājas slēgtajos vakaros. Viņu nesaista muzicēšana ballītēs.
– Sevi nevienam neuzspiežu un nereklamējos. Kas vēlas, tie atrod. Man ir kāda mīļa cienītāja – Indra Irbe no Druvas, kura ierodas gandrīz visos manos pasākumos.
Vaicāju, kas Heinrihu dzīvē vēl iepriecina?
– Patlaban tas, ka pavisam drīz klāt pavasaris. Un tad varēs sajusties arī kā dzīves pavasarī. Ziema ir tumša un miegaina, bet pavasarī raisās patīkams satraukums, tas nāk ar cerībām ko labu paveikt, vēlmi darboties un dziedāt. Esmu pavasara bērns un 7. aprīlī svinēšu 57. dzimšanas dienu, – noteic Heinrihs.
