Heidara mīlestība jeb ceļojums Austrumu cilvēka seksualitātē 0
Vieta nav nosaukta – vienkārši ciematiņš Indijas okeāna krastā Keralas štatā Indijā. To es daru aiz cieņas pret puisi, kurš man uzticēja varbūt vislielāko noslēpumu savā dzīvē. Bet Heidara fotogrāfija ir īsta, un viņa stāsts – patiess.
Pirmo reizi es sastapu Heidaru pirms divarpus gadiem. Toreiz viņš brauca ar autorikšu un naktīs devās līdzi tēvam okeāna zvejā. No citiem “taksistiem” šis puisis patīkami atšķīrās ar to, ka no tūristiem vienmēr prasīja tādu pašu maksu, ko no vietējiem.
Heidaru atkal satiku šā gada martā. Atklāti sakot, pirmajā brīdī viņu atpazinu ar grūtībām. Kādreizējā jaunekļa vietā, kura vaigu vēl nebija skāris bārdas nazis, manā priekšā stāvēja jau nobriedis vīrietis.
“Nu stāsti, kas tad pa šo laiku mainījies tavā dzīvē?”
“Viss! Ar rikšu vairs nebraucu, turklāt tā nemaz nebija mana, bet piederēja tantei. Viņai bija vajadzīga nauda, un braucamo pārdeva. Tagad strādāju šūšanas darbnīcā, gludinu drēbes, naktīs dažkārt zvejoju. Bet pats galvenais – esmu iemīlējies!”
Heidaram ir divdesmit viens gads – vecums, kurā puiši šajā zvejnieku ciemā jau sāk ņemt sievas. Pareizāk sakot – viņus saprecina vecāki, jo tā sauktās mīlestības laulības (“love marriage”, kā saka Indijā) šeit joprojām ir liels retums. Tāpēc pret Heidara sacīto izturos visai skeptiski – viņa mīlestības objekts, iespējams, ir visai virtuāls – kāda sieviete kaimiņos, kura par puiša jūtām pat nenojauš. Bet varbūt tā pat ir kāda Bolivudas kinoaktrise – tādas lietas Indijā arī notiek.
“Gribi, parādīšu? Viņu sauca Leila!”
Un Heidars atver telefonā fotogaleriju. Tajā redzams selfijs – viņš un meitene tradicionālajā musulmaņu lakatā. Meitene patiešām ir skaista – lielām, melnām acīm. Un arī ļoti jauna – pēc skata viņai varētu būt ne vairāk par sešpadsmit. Kad par to ieminos Heidaram, viņš apstiprina:
“Tieši tā, pirms trim mēnešiem viņai palika sešpadsmit! Patiesībā mūs saveda kopā un vismaz uz kādu laiku izšķīra šis mobilais telefons.
Es viņu ieraudzīju pagājušā gada oktobrī musulmaņu svētkos kādā mošejā desmit kilometrus no mūsu ciemata. Tas bija tik pēkšņi, kaut kas tik jauns un tik neparasts, ka sapratu – beidzot esmu iemīlējies! No vietējiem puikām uzzināju, ka meiteni sauc Leila, tāpat noskaidroju viņas skolas atrašanās vietu.
Nākamajās dienās pie Leilas skolas gaidīju brīdi, kad beidzās stundas, lai viņu redzētu. Beidzot meitene mani ievēroja, mēs saskatījāmies, bet Leila nosarka un nodūra galvu. No skolasbiedriem izdevās sadabūt meitenes telefonu, un es aizsūtīju viņai pirmo īsziņu.”
“Bet ko tad var rakstīt pilnīgi nepazīstamai meitenei?”
“Ko var rakstīt? Ka viņu mīlu un nevaru bez viņas dzīvot, ka naktīs neguļu, jo domāju tikai par viņu.”
“Un viņa?”
“Tas prasīja vairākas nedēļas! Sarakstījāmies feisbukā un sazvanījāmies, līdz beidzot saņēmu šādu īsziņu, ko glabāšu visu mūžu.”
Un Heidars man parāda telefonā vienu rindiņu: “Heidar, I Love You…”
“Kāpēc angliski?”
“Tā te pieņemts – par tādām lietām rakstīt angliski.”
“Nu bet tālāk?”
“Vēl pēc dažām nedēļām, decembra sākumā, es atnācu pie viņas uz mājām.”
“Un ko tad vecāki?”
“Es atnācu naktī, neviens to neredzēja.”
“Tu esi traks! Tu taču saproti, kas tas būtu par skandālu gan tev, gan vēl jo vairāk viņai, ja tevi naktī atrastu Leilas istabā!”
“Patiesībā tas bija vienkāršāk, nekā šķiet. Leilas ģimenei ir divas mājas, kas atrodas blakus. Vienā dzīvo vecāki ar jaunāko māsu un brālīti, otrā – vecāmāte un Leila. Vecāmāte guļ priekšistabā, turklāt tik cieši, ka pat suņi viņu nevar uzmodināt. Es atnācu vienos naktī, Leila mani izveda cauri priekšistabai pie sevis, kur es paliku līdz trijiem naktī. Čukstējām viens otram mīļus vārdus, fotografējām selfijus, skūptījāmies…”
“Un vairāk neko?”
“Vairāk neko, tiešām! Tā tas turpinājās piecas reizes. Pēdējā reizē atnesu Leilai dzimšanas dienas apsveikumus – saldumus, ar asinīm parakstītu kartīti un īpašu dāvanu – divu jauniešu figūriņu, kuri, rokās sadevušies, skatās viens otram acīs, virs viņiem rakstīts – “LOVE”. To man nevajadzēja darīt, jo šo figūriņu pamanīja Leilas māte. Sākās izskaidrošanās, māte sagrāba viņas telefonu un izlasīja mūsu īsziņas. Arī tās: “Esmu pie tavām durvīm, vai vari iznākt”, kas saņemtas vienos naktī! Labi, ka vismaz feisbukā viņa netika iekšā – tur ir fotogrāfija, kā es ar asinīm parakstu apsveikuma kartīti!”
Un Heidars parāda fotogrāfiju – uz kreisās rokas delma izdarīts iegriezums, no kura sūcas asinis. Tieši šajā vietā viņam uz rokas tiešām var samanīt pārāk sen sadzijušu rētu.
“Kas notika tālāk?”
“Leilas tēvs un māte ieradās pie maniem vecākiem un atdeva dāvanas – pustukšo konfekšu kasti, apsveikuma kartīti un figūriņu. Neteiksim, ka viņi bija briesmīgi noskaitušies, varēja būt daudz trakāk. Bet man tika pateikts, lai vismaz divus gadus par Leilu aizmirstu, mums pat aizliegts sarakstīties. Vislabāk būtu, ja es uz laiku aizbrauktu darbā uz Saūda Arābiju. Ja jau viņi pieminēja šo valsti, tas nozīmē, ka pilnībā nav mani norakstījuši.”
“Kāpēc?”
“Cilvēki šeit domā, ka “Saūdijā” jādzīvo kā cietumā – bez izklaidēm, bez narkotikām, seksa vai alkohola. Atliek tikai strādāt, krāt naudu, sūtīt to uz mājām un domāt par kāzām.”
“Kā tu pats domā – vai esi labs precinieks?”
“Kāpēc ne? Esmu izskatīgs, slaids, stiprs, veselība man laba. Alkoholu nedzeru, ja nu dažkārt kādu glāzi alus, un arī to reti. Nesmēķēju, darba nebaidos, piektdienās eju uz mošeju, man ir autovadītāja tiesības, pašam pieder motocikls, divi vecākie brāļi strādā Dubaijā. Turklāt meitenēm šā vai tā taču kādreiz ir jāprecas.
Kopš janvāra ar Leilu vairs neesam kontaktējušies, izņemot to vienu reizi, kad viņa piezvanīja no ielas telefona automāta un pateica tikai vienu teikumu, ka mani mīlot. Acīmredzot vecāki pilnībā kontrolē viņas mobilo. Nelaime tāda, ka viņas skolā tagad visi zina par mūsu mīlestību. Dažas Leilas klasesbiedrenes sadabūjušas manu telefona numuru, neliek mierā un sūta mīlas vēstulītes. Bet tā jau tāda nenopietna čivināšana vien ir: “Heidar, es tevi mīlu!” Es vairāk ticu Leilas klusēšanai.”
“Bet ja nu jūs būtu “iekrituši” un Leila tagad no tevis gaidītu bērnu? Vecāki būtu nostādīti fakta priekšā un varbūt piekristu jūsu laulībām. Dažas meitenes taču šeit precas jau piecpadsmit gados!”
“Tā būtu viena izeja. Taču jārēķinās, ka mūsu negods tāpat kļūtu zināms visai pasaulei. Lieta tāda, ka viens no maniem vecākajiem brāļiem vēl nav precējies. Tad kāpēc pēkšņi tieši man tiek dota priekšroka? Visiem viss skaidrs!”
