Hei, hopsā, tā cēla Stounhendžu! Arheoloģijas studenti pārbauda teoriju praksē 1
Stounhendžas masīvie megalīti gadsimtiem ilgi fascinējuši ceļotājus un pētniekus, arvien no jauna liekot brīnīties, kā bijis iespējams bluķus aiztransportēt no to atrašanās vietas līdz akmeņu aplim. Iespējams, Londonas studenti ir atraduši atbildi un risinājumu, raksta portāls Livescience.com.
Jāatgādina, ka ne tikai Stounhendžu veidojošie bluķi ir milzīgi, tie vēl turklāt atgādāti uz pašreizējo atrašanās vietu no milzīga attāluma – akmeņlauztuve atradusies aptuveni 160 kilometrus tālu.
Viduslaikos radās leģenda par milžiem, kuri Stounhendžu uzbūvējuši pēc burvja Merlina pavēles; zinātnieku vidū izplatīta ilgu laiku bija teorija par akmens bluķu ripināšanu uz apaļiem koka bluķēniem.
Taču studenti izmēģinājuši kādu citu versiju: viņi no sikamores koka izveidoja savdabīgas ragavas, ar kurām izmēģināja vilkt akmens bluķus pa iepriekš izliktu koka grīdu. Studenti atzina, ka eksperiments izrādījies fiziski vieglāks, nekā viņi gaidījuši: lai pavilktu aptuveni 2 tonnas smagu bluķi, bija nepieciešami desmit cilvēki, kuru pārvietošanās vidējais ātrums bija aptuveni 1,6 kilometri stundā.
Tādējādi studenti bija kļūdījušies aprēķinos: pirms pārbaudīt muskuļu spēku, viņi domāja, ka bluķi pavilkt kopīgiem spēkiem varēs tikai 15 vīru kopīgiem pūliņiem.
Pēdējos gados interese par Stounhendžai paredzēto akmens bluķu pārvietošanu īpaši pieaugusi, jo ap sākotnējo apli atrastas dažādu citu ceremoniālu būvju atliekas. 2014. gadā pētnieki secināja, ka divas tonnas smagiem zilie akmeņi tikuši vilkti lielāku gabalu nekā domāts sākotnēji, proti, no lauztuves aptuveni 225 kilometrus tālu, kamēr līdz 32 tonnām smagie tā dēvētie sarsena akmeņi ceļojuši 32 kilometrus.
Pēc eksperimentu veikušo studentu domām, arī 32 tonnas smagos megalītus varētu pavilkt līdzīgās burta y veidā saliktās kamanās, tikai tam būtu nepieciešami aptuveni 20 vilcēji, un bluķus nevarētu atgādāt no tik liela attāluma kā divas tonnas smagos “mazulīšus”.
Y veida ragavu dizains neradās tukšā vietā, – uz tādām Indonēzijā un Indijā vēl aizvien pārvieto ļoti smagus priekšmetus, tostarp akmeņus, un nesen kādā Japānas megalītā atrastas aptuveni 4000 gadus senas Y veida ragavas, tādējādi apliecinot, ka tehnoloģija Stounhendžas cēlējiem varēja būt pazīstama, turklāt vēl arvien tiek ar panākumiem izmantota. Turpretī visi mēģinājumi pārvietot smagus piekšmetus uz apaļkokiem cietuši neveiksmi: ikviens lielāka diametra bluķēns ticis iepresēts zemē, savukārt, ja pamats bijis kaut tikai nedaudz šķībs, bluķis no tā vēlies nost.
