Harvesteriem jāpamet ekomeži, pārliecināti dabas sargātāji 11
Eko jeb rekreācijas mežos, kurus cilvēki izmanto atpūtai, nevajadzētu zāģēt kailcirtes, bet saimniekot ar izlases cirtēm – tā uzskata vides aizstāvji, kas iestājas par to, ka šajos sociāli svarīgajos mežos prioritāte ir dabas, nevis koksnes vērtībām. Savu viedokli šajā jautājumā pamato Latvijas Dabas fonda, Pasaules dabas fonda un Vides aizsardzības kluba biedri.
Jānis Rozītis, Pasaules dabas fonda direktors: – Vienlaikus saudzēt dabu, pelnīt naudu un saimniekot tā, lai cilvēkiem mežā ir patīkami uzturēties – tas ir liels izaicinājums.
Ja reiz meža apsaimniekotājs, akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži” ir izveidojuši sistēmu, kā atlasīt sociāli vērtīgos mežus, ko mēs saucam par rekreācijas jeb ekomežiem, tad nevar būt tā, ka plānojam un runājam par vērtībām, bet beigās tik un tā nonākam pie izcirtuma. Ja reiz šīs īpašākās vietas ir atrastas, tad vērtību sistēmai ir jāpagriežas projām no ierastās mērauklas – kubikmetriem. Pēc būtības tas ir cīniņš par to, lai ekomežos nezāģētu kailcirtes.
Tā nav diskusija par zināšanām mežsaimniecībā, tā ir diskusija tikai un vienīgi par vērtībām. Ja meža apsaimniekotājs saka – mēs cērtam kailcirti un citu neko nevaram, tad jautājums ir par prioritātēm. Ja valdītu politika – mums jāpalielina izlases ciršu īpatsvars, tad arī varētu atrast iespēju, kā to darīt.
Mēs dzīvojam informācijas laukā, kas nepārtraukti liecina, ka Latvijā mežu īpatsvars aug, ka mēs nocērtam mazāk nekā pieaug, ka mums ir milzīgi daudz pieaugušu un pāraugušu audžu. Ja tā, tad kur ir problēma? Tad kāpēc mēs nevaram saprātīgi diskutēt, kā labāk saimniekot nacionālas nozīmes rekreācijas mežos, kas no visiem valstij piederīgajiem mežiem veido tikai divus procentus?
Lelde Eņģele, Latvijas Dabas fonda padomes locekle: – Izlases cirtēm rekreācijas mežos valsts mežu apsaimniekotāji ir noteikuši striktus kritērijus – tās cērt egļu vērī vai damaksnī, ja audze atrodas pie tūrismam svarīga ceļa un ir vēja noturīga. Ja kaut viens no šiem kritērijiem iztrūkst, piemēram, izlases cirtei piemērots mežs neatrodas pie tūrisma takas, bet blakus biotopam, izlases cirte netiek plānota. Taču šādos gadījumos, plānojot ciršanu, jāskatās plašāk. Ja vērtīgam meža nogabalam, biotopam ar izlocītu konfigurāciju no visām pusēm apkārt nocērt kailcirti, kas tad tā vairs par vērtību? Domāju, ka šo vietu apsaimniekošana jāplāno ar ekoloģisku skatu, tad, iegūstot koksni, saglabātos masīva kopējā rekreācijas vērtība.
Anita Biseniece, vides gide: – No vienas puses, valsts mežu apsaimniekotāji aicina sniegt savus priekšlikumus, taču, no otras puses, ja kāds vēlas saprast, kur tiks cirsts pēc gada vai diviem, to var uzzināt, vienīgi staigājot pa mežu un meklējot iestigotas cirsmas. Taču apturēt ciršanu tad, kad cirsma jau iestigota, ir daudz dārgāk un tas rada lielāku stresu.
Mežu apsaimniekošanas plānā ir rakstīts, ka to māju īpašnieki, kuru māju tuvumā cirsmas būs, ir jāinformē. Taču mums par to neko nestāsta. Tā vietā, lai mani uzklausītu, es tieku iesūdzēta tiesā par mežizstrādes traucēšanu. Taču arī šāds pavērsiens ne man, ne maniem domubiedriem nepiespiedīs domāt un runāt savādāk. Kamēr vien man būs acis vaļā.
Lelde Eņģele: – Ir tāds jēdziens kā “nozares inteliģence”. Kaut kā šķiet, ka šī inteliģence pazūd. Ne jau tam, kurš strādā mežā, bet tam, kurš pieņem lēmumus saistībā ar resursu izmantošanu. Jo politiskā kultūra mums nav attīstīta, un tas ir vistraģiskākais. Cik caurskatāmi tiek pieņemti lēmumi, kādi ir argumenti, vai pietiek ar to, ka kāds kādam piezvana…
Valdis Lukjanovs, Vides aizsardzības kluba Zemgales nodaļas vadītājs: – Krievukalna–Vilkukalna meža masīvs ir ļoti interesants ar to, ka tas atrodas Zemgalē, bet tur ir gan kalni kā Vidzemē, gan ezeri un purvi kā Latgalē, gan diži meži kā Kurzemē. Tas ir unikāls, jo pēdējos trīsdesmit gadus saudzēts un cirsts mazāk nekā citur. Būtu žēl, ja tas aizietu kailcirtē, jo kailcirte ir meža vidi degradējoša. Ja tas ir rekreācijas mežs, tad priekšrokai jābūt dabas vērtībām. Koksnes ieguve šajā gadījumā ir otršķirīga.
Protams, ka izlases cirtes ir dārgākas, pasaules pieredze rāda, ka no 10 – 30%. Taču kailcirtes izmaksās mēs nerēķinām pazaudētās dabas vērtības, zaudētās putnu ligzdas, mikroorganismus, ķērpjus, kas neatjaunojas tuvākajos desmit, simt un pat tūkstoš gados.
Mēs nerēķinām arī izmaksas stādīšanai, jaunaudzes kopšanai. Ja to pieskaitu klāt, tad ilgtermiņā izlases cirte no ekonomiskā viedokļa būtu tikpat konkurētspējīga kā kailcirte.
Anita Biseniece: – Ja tas ir valsts mežs, tad nevienam nevajadzētu dusmoties tajā brīdī, kad mēs sakām: valsts mežs – tas ir arī mūsu mežs un ikviens ir tiesīgs iesaistīties tā apsaimniekošanā.
Mēs esam izsmēluši visus veidus, kā to varētu darīt. Arī Dobeles novada pašvaldība ir uzrakstījusi vēstuli, ka piekrīt organizēt darba grupu, kurā iesaistīsies. Tajā ar savu intelektuālo pienesumu ir gatavi iesaistīties Latvijā pazīstami cilvēki.
Mēs šo darba grupu vēlamies un kapāsimies tik ilgi, kamēr vai nu mani aiznesīs ar kājām pa priekšu, vai mēs apsēdīsimies pie viena galda ar “Latvijas valsts mežu” pārstāvjiem, Vides aizsardzības kluba aktīvistiem, Auces un Dobeles novada pašvaldību teritoriāliem plānotājiem un meža apsaimniekotāji iepazīstinās mūs ar nākamo divu gadu ciršanas plāniem.
Kāpēc tā nenotiek? Acīmredzot funktieris ir tāds – atdosi velnam mazo pirkstiņu un visa Latvija tā sagribēs. Bet visur jau tādu dullo nav, kā mēs.
Valdis Lukjanovs: – Un nekas jau nenotiktu, ja tā būtu visā Latvijā. Uz to mums ir jāiet. Pieņemu, ka meža apsaimniekotāji domā – kā tad tā? Tie, kas nav mežkopji, tagad mācīs mūs, profesionālus mežkopjus, saimniekot. Taču viņiem būtu jāuzklausa, ko redz un domā tie, kuri dzīvo šajos masīvos un seko visam līdzi. Un tad jāliek tam klāt sava pieredze un savs redzējums.
Mežkopji saka – pacietieties, mēs iestādīsim vietā, pēc 20 – 30 gadiem te būs skaista audze, sēnes un ogas. No dabas viedokļa – trīsdesmit gadu veca audze, tas vēl nav nekas. Tai vajag 80, 100 un 200 gadu.
Jānis Rozītis: – Pirms diviem gadiem Gaujas Nacionālā parka teritorijā bija plānota kontrolēta dedzināšana. Sacēlās liela jezga un dažādi aktīvisti savāca vairākus simtus parakstu pret šo kontroldedzināšanu. Un Vides ministrijā nosprieda – ja vietējiem cilvēkiem tas nav pieņemams, tad šo dedzināšanu veikt nedrīkst. Bet kā notiek šeit? Ir savākti vairāki simti parakstu, bet tas nenozīmē neko.
Anita Biseniece: – Bez kailcirtes un izlases cirtes ir arī tāds veids kā ainavu cirte. Krievukalns – tā ir Šveice pašā Zemgales vidū. Esam šīs vietas, kur šādas ainavas cirtes būtu vēlamas, izzīmējuši vienam ceļam un piedāvājām šo produktu “Latvijas valsts mežiem”. Bet no mums to neņem pretim. Kāpēc? Jo nolīgto darba veicēju – ārpakalpojuma sniedzēju – profesionālais līmenis nav pietiekams, lai tiem uzticētu šādu smalku darbu. Manuprāt, sistēma, kad darbus veic līgumstrādnieki, iznīcina profesionalitāti.
Valdis Lukjanovs: – Nav runa par to, ka mēs esam pret ciršanu kā tādu. Runa ir par to, kādā veidā tos kubikmetrus paņemam. Lai jau kokrūpniekiem tiek, bet darām to, nesabojājot meža vidi.
Anita Biseniece: – Vides aizsardzības kluba biedri Lielās talkas laikā Krievukalna masīvā gribēja atjaunot ļoti interesantu objektu – vilku lamatas. Taču saņēmām aizliegumu, jo tas apdraudot dzīvību. Vilku lamatas – tas ir slazds ar divām ieejām – viens būris, kur ievietot kazu, kas pievilina vilku, kurš ienāk lielākajā būrī, kas aizkrīt ciet. Tas ir drāšu pinums man līdz vidum, un vairāk nekā tur nav…
Valdis Lukjanovs: – Var jau taisīt labus plānus, cik vien grib, bet, kamēr nebūs labas gribas tos īstenot, nekas nemainīsies. Lietas var mainīties tikai tad, ja sabiedrība strikti to pieprasīs. Bet cilvēki ir kūtri.
Jānis Rozītis: – “Latvijas valsts mežiem” ir jāiemācās savietot vides, sociālās un ekoloģiskās vajadzības visos, ne tikai rekreācijas mežos. Ja trūkst speciālistu, ir jārada pēc tiem pieprasījums – lai jaunie studenti, kas apgūst mežzinības, ir zinīgi ne tikai par to, kā ātrāk izaudzēt kokus, bet arī par to, kā labāk apmierināt bioloģiskās un sociālās vajadzības. Diemžēl šobrīd prioritāte ir naudas pelnīšana.
Anita Biseniece: – Izlases cirti ar harvesteri tiešām ir grūti izpildīt. Tad varbūt no šādas metodes ir jāatsakās? Bet tāpēc jau nav jāatsakās no izlases cirtēm vispār.
Mēs gribam savu intelektuālo potenciālu likt lietā un vēlamies ar “Latvijas valsts mežiem” reālu sadarbību. Tas ir valsts, nevis privātais mežs – tā apsaimniekotājiem ir atbildība pieņemt lēmumus un uzklausīt iedzīvotājus.
Lelde Eņģele: – Es ceru, ka turpmāk būs pieejama informācija gan par dabas vērtībām, gan par plānotajām cirtēm un šo informāciju visas ieinteresētās puses varēs apspriest un izvērtēt un pieņemt lēmumus, kas pēc iespējas apmierinās visus. Tagad šajā frontē visi ir sadalīti “mūsējos” un “jūsējos”. Bet patiesībā taču mēs visi esam “savējie”.
