Hārvardas zinātnieks apgalvo, ka matemātiska formula pierāda Dieva eksistenci 0
Zinātne dažkārt tiek uzskatīta par reliģijas antitēzi. Taču Hārvardas zinātnieks apgalvo, ka matemātiska formula patiesībā pierāda Dieva eksistenci, raksta “Daily Mail”.
Dr. Vilijs Sūns, astrofiziķis un aviācijas-kosmiskās inženierijas speciālists, nesen detalizēti izklāstīja, kā antimatērijas paredzēšana 1928. gadā liecina par to, ka Visumam bijis apzināts plāns.
Savā prezentācijā viņš atsaucās uz tā dēvēto smalkās noregulētības argumentu, kas norāda, ka fizikas likumi un apstākļi Visumā ir ideāli piemēroti dzīvības pastāvēšanai.
Viņš uzsvēra, ka ir ārkārtīgi maz ticams, ka šāda saskaņa būtu radusies nejauši.
Pēc Lielā sprādziena matērija un antimatērija veidojās kopā, taču Visumā antimatērijas ir mazāk. Tā kā antimatērija pēc uzlādes ir pretēja matērijai, tad abu veidu daļiņām būtu jāiznīcina vienai otru, ja to daudzums būtu vienāds. Tāpēc matērijas un antimatērijas asimetrija Visumā tiek interpretēta kā norāde uz apzinātu ieceri.
Sūns skaidroja, ka fizikā un matemātikā ir daudz elementu, kuriem šķietami nav saistības ar reālo pasauli, tomēr tie izrādās patiesi.
Piemēram, Kembridžas profesora Pola Diraka vienādojums, kas lauza visus zināmos fizikas likumus. Tādējādi Diraku uzskata par “antimatērijas tēvu”, jo viņš nejauši atklāja tās eksistenci, pirms tā 1932. gadā tika reāli apstiprināta.
Profesora Diraka darbs bija vērsts uz to, lai atrisinātu jautājumu, kāpēc dažas daļiņas var kustēties ātrāk par gaismas ātrumu. Zinātniekiem bija vienādojumi lēni kustīgiem elektroniem, bet subatomārās daļiņas palika noslēpums.
Diraks apvienoja Alberta Einšteina slaveno vienādojumu ar Ervina Šrēdingera kvantu mehānikas vienādojumu. Einšteina teorija nosaka, ka masas objekti nevar pārvietoties ar gaismas ātrumu, savukārt Šrēdingera vienādojums prognozē daļiņas atrašanās varbūtību konkrētā vietā un laikā.
Sākotnējais risinājums nedeva rezultātu, tāpēc Diraks pievienoja papildu elektronu veidu ar negatīvu enerģiju.
Šis papildinājums zinātnes sabiedrību samulsināja, jo neviens nezināja, kas tā par daļiņu un kāda ir tās loma.
Vienlaikus negatīvi lādētais elektrons padarīja vienādojumu tik vienkāršu un elegantu, ka Diraks bija pārliecināts par tā pareizību.
Nepilnus desmit gadus vēlāk, pētot kosmiskos starus augstākajos atmosfēras slāņos, zinātnieki atklāja pirmās antimatērijas daļiņas, tādējādi apstiprinot Diraka hipotēzi.
Šis atklājums kļuva par pamatu jaunai fizikas nozarei — kvantu lauka teorijai, kas apvieno lauka teoriju un relativitātes principus ar kvantu mehānikas pamatidejām.
Jau 1963. gadā profesors Diraks raksturoja Dievu kā „ļoti augsta līmeņa matemātiķi”.
Viņš uzskatīja, ka viena no dabas pamatiezīmēm ir tā, ka tās likumi ir aprakstāmi ar izsmalcinātu un spēcīgu matemātisku teoriju, kuras izpratnei nepieciešamas padziļinātas matemātiskās zināšanas.
Tas liek uzdot jautājumu – kāpēc daba ir tieši tāda, kāda tā ir? Šodien zināmie fakti norāda, ka dabas pamatprincipi patiešām ir tādi, kādus tos raksturo Diraks.
To var arī formulēt tā – „Dievs ir ļoti augsta līmeņa matemātiķis, kurš Visuma radīšanā izmantojis īpaši sarežģītu matemātiku”.
