Hārtlija ieroču nesējs Klutjē – par Itāliju, Merzļikina ceļu un Maskavu’86 0
Itālijai ir cīnītāju komanda un mums jābūt gataviem strādāt visas 60 minūtes – tā pirms trešās spēles pasaules čempionātā saka Latvijas hokeja izlases treneris Žaks Klutjē.
Latvijas izlase šodien 17.15 tiksies ar Itālijas izlasi, cenšoties turpināt veiksmīgi iesākto turnīru un izcīnīt trešo uzvaru pēc kārtas. “Skatījāmies abas Itālijas spēles Ķelnē (2:3 papildlaikā pret Slovākiju, 1:10 pret Krieviju), tā ir cīnītāju komanda. Mums jārespektē ikviens pretinieks un jābūt gataviem strādāt visas 60 minūtes. Nav jāskatās, ar kādu rezultātu viņi zaudēja, jāspēlē disciplinēti, īsas maiņas, jānogādā ripa uz vārtu priekšā – jāievēro visas mazās nianses,” teica Klutjē.
Viņš norādīja, ka Latvijas izlases vārtus arī šovakar sargās Elvis Merzļikins, kurš pirmajos divos mačos ielaidis tikai vienu ripu – 3:0 pret Dāniju un 3:1 pret Slovākiju. “Elvis bijis fenomenāls, vārtu priekšā ir tāds “sastrēgums”, četri, pieci spēlētāji, bet viņš redz ripas un ķer tās. Svarīgos brīžos izglabj, ir ļoti pārliecināts un dod pārliecību arī komandai,” ogrēnieti novērtēja Klutjē, kurš pats savulaik bija vārtsargs un vairāk kā desmit sezonas spēlēja NHL.
“Elvis iet pareizajā virzienā, visu dara kā profesionālis. Sapnis ir nokļūt NHL un, tā strādājot, vienu dienu viņš tur arī nonāks. Vēl ir ļoti jauns, nav konkrēts brīdis, kad būtu jādodas uz Ziemeļameriku, taču nevajag arī vilkt garumā – 24, 25 gados ir labs brīdis,” sprieda treneris. Merzļikinam aprīlī apritēja 23 un viņam ir vēl divu gadu līgums ar Šveices “Lugano”.
Žakam Klutjē šī ir atgriešanās pasaules čempionātā pēc 31 gada pārtraukuma – 1986. gadā viņš ar Kanādas izlasi Maskavā izcīnīja bronzas medaļas: “Tā bija ļoti interesanta pieredze. Aizbraucu kā otrais vārtsargs un daudz nespēlēju, taču beigās piedalījos ļoti svarīgā mačā pret Somiju, kad uz likmes bija medaļa. Ja nemaldos, uzvarējām ar 3:2 un ieguvām bronzu. Kanādai bija laba komanda, bet ne izcila, tāpēc iekļūšana trijniekā bija labs sasniegums. Tā medaļa joprojām stāv mājās pie sienas un esmu par to lepns. Stenlija kauss, protams, ir īpašāks panākums, man paveicās toreiz (2001. gadā) būt Kolorādo “Avalanche” treneru korpusā.”
Ja neskaita dažas pauzes, Klutjē ar Bobu Hārtliju strādā kopā jau kopš 1994. gada. “Iepazināmies gadu iepriekš, kad es vēl biju spēlētājs, bet viņš trenēja junioru komandu. Pēc tam beidzu karjeru un sākām strādāt kopā. Mēs viens otru cienām un uzticamies, tas treneru korpusam ir ļoti svarīgi,” norādīja Klutjē, kurš pie Latvijas medijiem iznāca slapjš, jo pēc izlases treniņa arī pats pasvīda. “Ja gribi ilgus gadus strādāt par treneri, jāuztur sevi formā,” tā 57 gadus vecais speciālists.
