Harmoniskais labirints Cēsu koncertzālē 0
Armands Znotiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pašsaprotamu iemeslu dēļ koncertdzīve šovasar ir sevišķi aktīva – vienlaikus ar jaunu programmu Cēsīs notika arī Ventspils koncertzāles divu gadu jubilejas pasākums, uz kuru acīmredzot devās daudzi mūziķi un muzikologi, un virkne kultūras notikumu vēl citās Latvijas pilsētās. Tomēr kādam bija jādodas arī uz Cēsu koncertzāli, kur 2021. gada 24. jūlijā izskanēja koncerts ar pieteikumu “Mūzikas labirints”.
Tā, protams, norāde uz programmas ekscentriskāko darbu – Pjetro Lokatelli vijoļkoncertu Re mažorā “Harmoniskais labirints”, ko itāļu baroka komponists un vijolnieks divpadsmit koncertu krājumā “Vijoļspēles māksla” iekļāvis kā 3. opusa noslēdzošo partitūru. Tomēr līdzīga rakstura ceļojumu netrūka arī citkārt, kur jaunatklāsmes radīja gan Volfganga Amadeja Mocarta divertisments diviem mežragiem un stīgām “Muzikāls joks”, gan Nino Rotas koncerts stīgu instrumentiem, un tikai programmas noslēgums izveda no šī labirinta, klausītājiem satiekoties ar vispārzināmu vērtību – Mocarta koncertu klarnetei un orķestrim.
Tātad – Cēsu koncertzāles šīgada rezidējošie mākslinieki – vijolniece Kristīne Balanas, čelliste Margarita Balanas un vijolnieks Roberts Balanas – darījuši visu, lai programma būtu tikpat saistoša un neordināra kā 6. februāra koncerts. Toreiz mūziķu trijotne uzstājās kopā ar Valsts kamerorķestri “Sinfonietta Rīga” un diriģentu Benu Palmeru, bet tagad sperts vēl viens solis uz priekšu – īpaši 24. jūlija programmai sapulcināts Karajana akadēmijas absolventu un Latvijas jauno zvaigžņu orķestris, kā solistu pieaicinot klarnetistu Vencelu Fuksu, bet kā diriģentu – Stenliju Dodsu.
Vencels Fukss nupat spēlēja arī Marisa Jansona Festivāla orķestrī, un tas radīja vēl vienu iemeslu salīdzinājumam, kas, protams, vairāk nāk par labu pieredzējušu mūziķu apvienībai nekā jauniešu orķestrim. Taču Latvijas un ārzemju jaunie mākslinieki bija paveikuši ļoti daudz – ja arī ansambļa stīgu grupai dažreiz pietrūka intensitātes, ja arī mūzikas negaidītāko pavērsienu brīžos lielāku stabilitāti par pavadošo sastāvu izrādīja solisti, nekādi nav noliedzama kopīgi izveidotā orķestra priekšnesuma saliedētība, skaņas tīrība un daudzveidīgo tembru savstarpēji harmoniskais skaistums.
Galu galā – Nino Rotas opusā iniciatīva tika gaidīta ne tikai no diriģenta, bet arī no orķestra dalībniekiem, un rezultāts neizpalika, stīdzinieku veidotajai interpretācijai iezaigojoties bagātīgās krāsās un kontrastos. Turpretī Mocarta klarnetes koncerta atskaņojumā veiksmīgā saspēlē ar solistu un stīgu grupu iesaistījās arī flautas, fagoti un mežragi, un tas liecināja par pienācīgi izkoptu skanējumu, par kopīgu muzikālo redzējumu.
Stenlijs Dodss precīzi izteicies, ka Mocarta divertismentā “Muzikāls joks” saskatāmi vairāki līmeņi. Šāda daudzdimensionalitāte uzreiz vērš sarežģītāku arī diriģenta uzdevumu, un varbūt tādēļ viņa sniegums raisīja vienu otru kritiskāku vērojumu – Stenlija Dodsa vadība neapšaubāmi bija ļoti prasmīga, pārdomāta un profesionāla, taču arī šādā divertismentā būtu atradies pietiekami daudz telpas saviļņotākam jūtīgumam un ekspresijai.
Katrā ziņā koncerts atstāja iespaidu, ka diriģents programmas gaitā atraisās aizvien vairāk – Lokatelli opusā interpretācijas smaguma centrs gan vēl balstījās uz solisti, toties Nino Rotas partitūras lasījumā tieši no Stenlija Dodsa bija atkarīgas priekšnesuma emocionālā plūduma līknes, un tas attiecināms arī uz muzicēšanas prieku un brīvību Mocarta klarnetes koncertā.
Jebkurā gadījumā arī programmas sākums pieteica konceptuālu tēmu dažādību – ne tikai atskārsmi par to, ka joki par piedzērušiem un nemākulīgiem mežradzniekiem acīmredzot bijuši aktuāli visos laikos, bet arī izsmalcinātākas līdzības, stilizācijas, paralēles.
Savā ziņā nav pārsteigums, ka Kristīne Balanas izvēlējās tieši Pjetro Lokatelli vijoļkoncertu “Harmoniskais labirints” – tas deva iespēju īsti virtuozai interpretācijai, ko soliste arī iedzīvināja ar atskaņojuma precizitāti un tembrālu slīpējumu.
Taču muzikālā kopaina gan radīja pāris negaidītus secinājumus – pirmkārt, pieņēmumu, ka šādā skaņurakstā varbūt pilnībā pietiktu ar vijoles un čella duetu (nu, un vēl pāris klavesīna harmoniskā pavadījuma akcentiem), un piedevās spēlētā Antonio Vivaldi vijoļkoncerta “Ziema” pirmā daļa dialogā ar Margaritu Balanas šo minējumu tikai nostiprināja, otrkārt, nepārprotamu sajūtu, ka Lokatelli opusā ir daudz interesantāk iedziļināties izvērsto kadenču mistiskajā suģestijā, nekā sekot konvencionālajām soloinstrumenta un baroka ansambļa attiecībām. Kas zina, varbūt Lokatelli apsteidza savu laiku, un šis tematiskais materiāls drīzāk būtu piemērotāks Filipam Glāsam, Džonam Adamsam vai Alfrēdam Šnitkem.
Ar nopietnām interpretācijas kvalitātēm publika varēja sastapties arī Mocarta klarnetes koncerta lasījumā, kur Vencels Fukss, nebūt necenšoties apžilbināt ar spožiem muzikāliem žestiem (bet varbūt tomēr būtu noderējis arī kāds krāšņāks uzplaiksnījums), aicināja ieklausīties skaņdarba un tā atspoguļojuma grācijā, nianšu gammā un tēlu attiecībās starp izjūtu vitalitāti un apgarotu lirismu.
Nopietna vērtība piemita arī Nino Rotas koncertam stīgu instrumentiem, kur Federiko Fellīni domubiedrs izmantoja savu pieredzi kinomūzikā, taču melodiskais plastiskums un skaņuraksta jutekliski tveramā iedaba šeit apvienojās arī ar citām būtiskām opusa raksturiezīmēm, kur muzikālo dimensiju bagātība un autora profesionālā meistarība ļāva šo partitūru uztvert kā neapšaubāmu koncertskaņdarba paraugu.
Rezumējot – 24. jūlija programma rada vēlēšanos sagaidīt Kristīnes Balanas solokoncertu, kur, kā zināms, netrūkst repertuāra vienai pašai vijolei vai, vēl jo vairāk, vijolei un, piemēram, klavesīnam. Taču šis koncerts atstājis arī vēlmi pēc Cēsīs sapulcētā jauniešu orķestra turpinājuma, pēc šajā programmā pieteikto ideju un sadarbības tālāka īstenojuma – šai ziņā jādomā un jācer, ka Latvijas publikai nākotnē gaidāmi vēl daudzi pārsteigumi.
