“Senā mūzika ir ļoti harmoniska.” Saruna ar klavesīnisti Ievu Salieti 1
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Daudzi tūristi, kuri brauc uz Latviju, kā vienu no īpašiem iemesliem min iespēju vasarās apmeklēt mūsu daudzos un dažādos mūzikas festivālus. Par vasaras šarmantāko, elegantāko un smalkāko notikumu, pulcējot gan mūsu zemes, gan ārzemju viesus, jau daudzus gadus tiek uzskatīts Senās mūzikas festivāls, kas skan Rīgas koncertzālēs, baznīcās un Rundāles pilī. Viens no šīs vasaras festivāla notikumiem būs jau šodien, 12. jūlijā, kad Latvijas Radio koris un tā diriģents Kaspars Putniņš uzstāsies kopā ar zviedru taustiņu vijoles (niķeļarfas) virtuozu Marko Ambrozīni un izcilo klavesīna taustiņu pavēlnieci Ievu Salieti.
Skanēs skaņdarbi, kurus komponējuši ziemeļvācu baroka lielmeistars Dītrihs Bukstehūde, izslavētais 17. gadsimta vijoļmūzikas skaņradis Heinrihs Ignacs fon Bībers un spožais angļu renesanses komponists Viljams Bērds.
“Kultūrzīmes” sarunai uzrunāja mūziķi Ievu Salieti, kura ir viena no izcilākajām Latvijas klavesīnistēm, ilgus gadus spēlējusi Eiropas labākajos senās mūzikas orķestros – Freiburgas baroka orķestrī, Bāzeles kamerorķestrī, kā arī “Ensemble 415”, “La Beata Olanda”, muzicējot kopā ar senās mūzikas lietpratējiem Lorensu Kamingsu, Polu Gudvinu, Čečīliju Bartoli, Nuriju Riālu un Serdžo Adzolīni. Ieva Saliete regulāri muzicē Baroka mūzikas dienās Rēzeknē, Senās mūzikas festivālā Rundālē, Rīgā un Bauskā, bieži piedalās orķestra “Sinfonietta Rīga” baroka mūzikas programmās. Spēlējot ne tikai seno, bet arī mūsdienu autoru mūziku, viņa ieskandinājusi klavesīnu arī neierastos ansambļos – gan sadarbojoties ar džeza ģitāristu Matīsu Čudaru, gan kokļu ansambli “Cantata” un vokālo ansambli “Putni”.
– Senās mūzikas festivāli tiek plaši apmeklēti. Kas senajā mūzikā uzrunā klausītājus?
I. Saliete: – Baroka laika mūzika ir ļoti dažāda, un tā uzrunā ļoti atšķirīgus cilvēkus. Varbūt dažiem vairāk patīk operas, citiem – skaistā kamermūzika. Varbūt vēl kādiem patīk garīgā mūzika, kora dziedājumi. Senā mūzika ir izturējusi ļoti ilga laika pārbaudi, tā ir mūzika, kas, pat stāstot par ko ļoti sāpīgu vai traģisku, ir ļoti harmoniska. Tā ir mūzika, kas spēj dot garīgo līdzsvaru, turklāt to spēj vienmēr. Domāju, ka tieši līdzsvars pievelk visvairāk, jo šobrīd tas ir ļoti svarīgs.
– Jūs apstiprināt daudzu vēroto, ka mūsdienu mākslinieku darbi bieži atklāj autoru negatīvās emocijas, kaut gan kultūrā un mākslā daudz vairāk būtu nepieciešamas emocijas, kas cilvēkus ceļ, nevis gremdē…
– Arī baroka laikā bija šādi mākslinieki… Tomēr tolaik mākslā bija ļoti liela reliģijas klātbūtne, mūziķi sevi uzskatīja par kalpiem un mūzika, ko viņi rakstīja, visbiežāk bija pasūtījuma darbi. Dzirdēts gan, ka Bībers bija ļoti lepns cilvēks, tomēr viņa sacerētais ir pasūtījuma darbi, viņš strādāja par kantoru. Visiem trim mūsu koncertā atskaņotajiem mūziķiem tā laika mūzikas dzīvē bija dažādas lomas, tomēr visi viņu radītie darbi ir radīti, godinot Dievu. Rezultātā viņu radītais sniedz veldzējumu arī šodien.
– Vai šodien vairs īsti mākam klausīties baroka laikmeta mūziku?
– Varam censties iegūt maksimālo, ko spējam saņemt. Bet mākam jau tā, kā mākam, uz koncertiem varam iet tādi, kādi esam, un cerēt, ka skaņdarbs ar mums strādās, tas mums izdarīs ko labu un padarīs mūs labākus. No sevis nevajadzētu gaidīt pārlieku daudz, tomēr skaistāk ir iet ar atvērtību un ļauties, lai mūzika dara savu darbu. Ja tā būs spēcīga mūzika, ja tu būsi tai atvērts, tas tā notiks.
– Varbūt senajai mūzikai ir arī īpaši klausītāji?
– To pamanu, bieži spēlējot festivālos ārpus Latvijas. Ārzemēs ir ļoti sagatavoti senās mūzikas klausītāji, nesen piedalījos Baha festivālā Leipcigā, kur varēja manīt, ka apmeklētāji uz koncertu nāk kā uz svētceļojumu. Viņi koncertus ir klausījušies vairākas dienas, turklāt koncerti notiek vairākas reizes dienā, iespējams, to nedaudz var salīdzināt ar mūsu Dziesmu svētkiem. Klausītāji koncertus gaida ar ārkārtīgu sajūsmu, jau uznākot uz skatuves, jūtu skatītāju prieku un atvērtību, publikā valda ļoti pozitīvas gaidas – gandrīz ar aizturētu elpu viņi klausās sev pazīstamos skaņdarbus.
Vairumam klausītāju par gandrīz katru skaņdarbu ir savas atmiņas, tik vien kā mainās interpretācijas un viņi var salīdzināt – šis mani uzrunā vairāk vai mazāk. Pēc koncertiem klausītāji ļoti aktīvi dalās ar saviem koncertu pārdzīvojumiem. Man liekas, ka viens no visbūtiskākajiem mūziķa ieguvumiem senās mūzikas festivālos ir tieši šī sastapšanās ar izglītoto publiku, kura seko festivāliem, – kā viens beidzas, tā viņi dodas uz nākamo. Piemēram, pirms Baha festivāla jūnijā Leipcigā ir festivāls maijā Rēgensburgā, iedomājos, droši vien daļa no viņiem pirms Rēgensburgas bija kur citur un pēc Baha festivāla devās vēl kaut kur tālāk. Klausītāju vairākums gan ir vecāka gadagājuma cilvēki, kuri prot novērtēt to, ko viņiem dod senā mūzika, tās skaistumu un, jā, šādā veidā bauda dzīvi.
– Kā šajā Eiropas senās mūzikas apritē iekļaujas mūsu mūziķi un Latvijas Senās mūzikas festivāls?
– Mēs noteikti iekļaujamies. Turklāt šogad festivālā liels akcents ir latviešu mūziķi, un par to ir liels prieks. Starp visiem festivāla koncertiem ir tikai viens koncerts ar viesmākslinieku piedalīšanos – spēlēs Polijas orķestris un jaunais izcilais vijolnieks Džuzepe Gibonino no Itālijas, kurš uzstāsies arī piektdien noslēguma koncertā Rundāles pilī. Mums ir ļoti, pat ļoti daudz šeit, Latvijā, un arī ārzemēs izskolotu mūziķu. Pārsvarā tie ir jaunākās mūziķu paaudzes pārstāvji, kuri ir aizrāvušies ar seno mūziku.
Mēs tiešām strādājam daudz, un Latvijā senā mūzika skan skaisti. Arī pašlaik Mūzikas akadēmijā ir daudz jaunu cilvēku, kuri studē tieši seno mūziku, un nākotnei man ir ļoti pozitīvs skatījums. Protams, nav grūti iedomāties, ka latvietim tuvāki ir Dziesmu svētki un kora mūzika, tas tā tiešām ir, un tur nav pat vietas skaudībai. Arī man pašai folklora un kora mūzika sirdij ir ļoti tuva, jo pie mums šīs senās mūzikas tradīcijas jau nav tik senas. Varam tikai iedomāties, ka, piemēram, Vācijā seno mūziku klausās līdzīgi kā tautas mūziku, šeit mums tas vēl ir kas jauns un, iespējams, eksotisks. Tajā pašā laikā mūsu publika seno mūziku ļoti pieņem, izbauda un ciena.
– Vai senajos laikos Latvijā varēja būt iespējami arī kādi mūziķi latvieši?
– Lielākajā mērā tie bija baltvācu mūziķi, senās mūzikas pētnieks un senās mūzikas ansambļa “Schola Cantorum Riga” vadītājs Guntars Prānis ir pētījis viduslaiku dziedājumus latviešu valodā. 1621. gadā bija izdota garīdznieka Georga Elgera sastādītā pirmā katoļu dziesmu grāmata latviešu valodā. Tas, ko mūsdienās no skatuves spēlējam kā Latvijas mūziku, Latvijas baroku, ir baltvācu komponistu radītais, Krūmiņi un Bērziņi tur neparādās.
– Vai koncertā uzstāsieties skaistajos baroka laika tērpos?
– Nē, manā skatījumā tie ir tikai tērpi, mūzika ir daudz dziļāka un spēcīgāka par tērpu, varbūt tērps novērš uzmanību no dziļuma. Tiesa, tērpi ir skaisti, bet, piemēram, ir ārkārtīgi sarežģīti spēlēt klavesīnu ar milzu piedurknēm. Protams, tajos laikos klavesīnu spēlēja kungi, un, cik vien esmu spēlējusi senajos ģērbos, cenšos to darīt vīriešu tērpos. Dāmām gan baroka laika tērpi patīk, operu dziedātājām tie izskatās tik skaisti! Tomēr, ja spēlējam garīgo mūziku, vēlētos, lai uzmanības centrā ir mūzika, nevis vizuālie tēli.
– Vai radošā ziņā šis jums ir piepildīts gads?
– Tas ir ļoti aktīvs un apgriezienus uzņem arvien vairāk, es tikai spēju dziļi elpot un sev priekšā mainīt nošu partitūras, nedomāt tālāk par rītdienu. Protams, priecājos, ka ir tik liela slodze – kopā ar Bernes senās mūzikas orķestri “Les Passions de l’Ame” ļoti bieži dodamies spēlēt festivālos. Vēl man ir brīnišķīgi Mūzikas akadēmijas studenti, kuri, lai gan dod ļoti lielu enerģiju, savu daļu arī paņem. Vēl strādāju arī Rēzeknes mūzikas vidusskolā, bet tas gan ir darbs, kurš ar pārējo sāk kļūt arvien grūtāk apvienojams. Visiem darbiem nepieciešama patiešām liela loģistika.
– Ar ko jūs skaidrotu šo arvien ātrāko dzīves ritmu?
– Man ir ļoti spraigs dzīvesveids, taču tā ir pašas izvēle, varētu taču mierīgi, skatoties tālēs un zvaigznēs, sēdēt laukos un visiem atteikt. Protams, koncerti mani uzlādē un dod enerģiju, tādēļ to daru un vēl un vēlreiz saku – jā.
– Grūtos laikos dzirdēts, ka radoši cilvēki uzņemas zināmas rūpes par līdzcilvēkiem – piemēram, organizējot koncertus, lai dotu garīgu veldzējumu, lai cilvēki kaut brīdi aizmirstu sāpes un ikdienu… Vai arī jūs jūtat pienākumu koncertēt tāpēc, ka pašlaik nav viegli laiki?
– Laikam gan koncertos visvairāk domāju pati par savu prieku un attīstību, bet ar ļoti lielu prieku pienākumu pret savu tautu pildu pedagoģijā, turklāt man arī pašai ir trīs bērni. Pedagoģijā jūtu to, ko sauc par pēctecību, arī manu ļoti labprātīgo pienākumu – dot tālāk savulaik man dotās zināšanas, audzināt mūziķus, ieaudzināt viņos ieinteresētību, mūzikas brīvību un prieku.
– Latvijas mūziķu vārdi bieži izskan pasaulē. Vai tiešām esam tik īpaši apdāvināta tauta?
– Tā tiešām ir. Ārkārtīgi talantīga, radoša un strādāt griboša tauta. Ir jautājums, vai visiem Latvijā izskolotajiem mūziķiem mūsu zemē atradīsies vieta, kur strādāt. Esmu saistīta arī ar pasauli ārpus Latvijas un novēlu, lai tā būtu arī maniem studentiem, lai viņi riņķo Latvijas ārēs un arī iegūst iespēju doties tālāk.
MĀRTIŅA GUSTSONA FOTO
Ieva Saliete: “Viens no visbūtiskākajiem mūziķa ieguvumiem Senās mūzikas festivālos ir tieši sastapšanās ar izglītoto publiku, kura seko festivāliem.”
