“Harmonija nenozīmē nemainīgu stāvokli un stoisku mieru, kurā tu nekad nedusmojies un vienmēr smaidi!” Saruna ar Annu Lieckalniņu 19
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Ar neaizmirstamiem piedzīvojumiem kanālā “360TV” atgriezies ceļojumu šovs “Četri uz koferiem”, kurā pazīstamas Latvijas personības ne tikai sacenšas par labākā ceļotāja titulu, bet arī iepazīst cits citu un aizrobežu valstis. Pirmajā braucienā uz Portugāli devusies spilgta kompānija – aktrise Evija Krūze, aktieris Imants Strads, “Drag queen” un grima mākslinieks Amuna Davis jeb Dāvis Ķimenis un attiecību speciāliste Anna Lieckalniņa.
Annu televīzijas skatītāji iepazinuši dažādos televīzijas raidījumos un šovos – savulaik viņa vadījusi raidījumus “Tautas balss”, “Zvaigžņu lietus”, “Cīņas klubs” un citus, savukārt vēl nesen televīzijas skatītāji sekoja līdzi iepazīšanās šovam “Nākamā pietura: Mīlestība”, kurā Anna piedalījās jaunā ampluā – kā attiecību eksperte.
Sarunā ar Annu par to, kas slēpjas zem attiecību ekspertes nosaukuma, kādēļ viņa izvēlējusies psihoterapijas speciālistes aicinājumu un par to, kas divu meitu mammai sniedz dzīves enerģiju pandēmijas laikā un kādēļ teikt “jā” spontāniem piedzīvojumiem.
Anna, jums ir bagātīga šovu un televīzijas raidījumu pieredze – vai pati mēdzat tos pārskatīt, vērtēt?
Ja es piedalos kādā televīzijas projektā, man drīzāk ir piedzīvojumu garša. Es, protams, ikreiz gatavojos, domāju par to, kā tas būs, bet pēc filmēšanas ir apziņa, ka tas ir jau noticis un tu tur īsti neko vairs nevari mainīt. Ir tā, kā ir, un ir labi. Noteikti ir daudzi raidījumi, un vēl vairāk – šovi, kurus es tā arī neesmu redzējusi. “Četri uz koferiem” gan noteikti skatīšos, tāpat kā gaidīju iznākam uz ekrāna un skatījos manu iepriekšējo projektu “Nākamā pietura: Mīlestība”. Man ir ļoti svarīgi tie raidījumi, kuros izskan mans profesionālais viedoklis no psihoterapijas vai teoloģijas puses.
Mazliet noslēpumains ir pieteikums “attiecību speciāliste”, tāpēc jāpavaicā jums, kas īsti zem tā slēpjas? Nāk prātā, piemēram, pāru vai laulāto attiecību krīžu risinātājs.
Nosaukumu “attiecību speciāliste” man iedeva raidījuma (“Četri uz koferiem”) producente, lai tas izklausītos mazliet fifīgi (smejas), jo rakstīt garo manas profesijas apzīmējumu – geštalta psihoterapeits vai arī psihoterapijas speciālists –, visticamāk, būtu garlaicīgi. Tas, protams, iekļauj arī attiecību speciālistu, jo visa mūsu dzīve taču ir par attiecībām.
Attiecībām ar sevi, ar apkārtējiem cilvēkiem, ar mūsu mīļotajiem cilvēkiem – ar otru pusīti, bērniem un vecākiem. Jautājums par attiecībām neapšaubāmi ir viena no aktualitātēm arī psihoterapijā. Psihoterapija ir domāta visiem, kuri domā un vēlas uzlabot savu dzīvi – vēlas atrisināt savas iekšējās problēmas un ieviest dzīvē zināmu harmoniju. Bieži ir tā, ka tu ej pie speciālista tad, kad vairs nezini, ko darīt, – kad esi krīzes momentā.
Kad pati pirmoreiz aizgāju pie geštalta psihoterapeita, bija tā, ka likās – viss, problēmas smeļas pāri malām, un vairs nezinu, ko iesākt, bet galvā ir viena doma – kaut ko vajag mainīt.
Vai savā pieredzē novērojat, ka pandēmijas laiks ir mainījis atmosfēru cilvēku savstarpējās attiecībās?
Mēs būtībā esam ilgstošas krīzes situācijā. Kad esam saguruši, mēs mazāk kontrolējam savas robežas. Kad esi atpūties, neesi viegli aizkaitināms, bet, kad ir sagurums, cilvēks kļūst impulsīvāks – atļaujas vairāk. Tagad krīze to visu rauj vaļā un ceļ augšā zemūdens akmeņus. Svarīgi, ka divu cilvēku attiecību laivā ir jābūt diviem airētājiem, kas grib šīs attiecības saglabāt. Ja cenšas tikai viens, tas nekad nestrādās. Tad būs uzupurēšanās, kāds būs cietējs.
Ja runājam par ģimeni, tā pilda daudz vairāk funkciju par, piemēram, tikai to, kā nopelnīt naudu un paēst. Ģimene ir arī atbalsts, rūpes, drošības sajūta.
Ja sievietei un vīrietim pārī ir savstarpēja sapratne un cieņa un viņi spēj novērtēt viens otru, tā ir veiksmīgu attiecību atslēga. Nesen izlasīju tekstu, kurā sieviete teica – es nekad nevarētu būt “kotlešu mamma”.
Nodomāju – cik svarīga ir arī tāda “kotlešu mamma” – tu atnāc mājās, tur ir mājas sajūta, silts ēdiens. Tev pajautā, kā tev gāja, tevi uzklausa un atbalsta.
Ja es pirms četriem gadiem domāju, ka “kotlešu mamma” nav foršs nosaukums, tad tagad, kad man ir trīs gadus veca meitiņa, es labprāt esmu šī “kotlešu mamma” abām savām meitām – lielajai un mazajai.
Dilemma starp būšanu mammai un karjeru ir sena, allaž sievietei liekot justies nedaudz vainīgai, ja neesi absolūti veiksmīga abās jomās. Kā to atrisināt?
Šī atbilde ir jāmeklē katram pašam sevī, nevis mums visiem jādzīvo pēc vienas formulas. Ir svarīgi saprast savas prioritātes. Ja esi harmonijā ar sevi un vari sev pateikt – šādi es jūtos labi, tad tas ir tavs zelta griezums, nevis kaut kāda iedomāta attiecība – puse manai karjerai, puse – bērniem. Man astoņdesmit procenti mana laika aiziet ģimenei, bet divdesmit – darbam.
Esmu Vēzis pēc horoskopa, un Vēzis būs tā mamma, kas apčubina un pārčubina. Šobrīd meitas ir mana prioritāte, tāpēc ne vienmēr strādāšanai atliek tik daudz laika, kā es gribētu. Ir pandēmija – kādu brīdi aiztaisās bērnudārziņš, citreiz visi sēž karantīnā, tad pašiem slimošana. Protams, es uztraucos, ka neizdodas strādāt tādā apmērā, kā es gribētu. Neliegšos, darbs šobrīd ir mana atpūta.
Kas jums palīdz uzturēt harmoniju sevī?
Apziņa, ka es daru labāko, ko varu. Dienas ir tik garas, cik ir, un spēka man ir tik daudz, cik ir. Protams, ir dienas, kad vienkārši esmu fiziski piekususi. Tad vienkārši guļu un nedaru pilnīgi neko. Ja kāds grib atnākt uz kafiju, saku – piedodiet, nevaru.
Mammām ir tā dēvētais caurais miegs – ar vienu aci guli, otra vaļā. Nogurums uzkrājas. Harmonija nenozīmē nemainīgu stāvokli un stoisku mieru, kurā tu nekad nedusmojies un vienmēr smaidi. Es taču arī dusmojos, un man arī var kaut kas nepatikt. Esmu dzimusi vasaras saulgriežu laikā, kad zemē ir ļoti daudz enerģijas, un parasti es esmu tas cilvēks, kuram parasti ir ļoti daudz enerģijas. Tomēr tagad ir janvāris, un arī man sāk gribēties uzlādēties. Man ir ļoti aktīva mazā meitiņa, pienākumu divreiz vairāk nekā daudziem – es sagurstu.
Ceļojumu šovam “Četri uz koferiem” teicāt “jā” kā tādam “uzlādēšanās” pasākumam?
Tas bija reizē gan uzlādēšanās, gan reizē tas no manis arī daudz prasīja.
Ņemot vērā to, ka esat psihoterapijas speciāliste, neiznāk tā, ka ikvienā kompānijā kļūstat par tās atmosfēras mērītāju vai zibensnovedēju?
Kad pirmoreiz “Četri uz koferiem” braucām uz Parīzi, noteikti jutos kā vidutājs.
Izdarīju milzīgu darbu aizkadrā, ko neviens neredzēja – mierināju, ārstēju, devu tabletes, izlīdzsvaroju konfliktus – biju kā sanitārs, lai tas vispār turētos kopā.
Tomēr šoreiz es braucu atpūtas braucienā, nevis ar attieksmi pret cilvēkiem kā klientiem. Arī tad, ja tu kaut ko pamani kā terapeits, tu sev atgādini, ka neesi darbā. Neviens mani tur kā terapeitu nealgoja (smejas).
Ceļojuma piedāvājumam piekritāt nešauboties?
Par Lisabonas ceļojumu man nebija variantu, jo pirmajā braucienā uz Parīzi es vinnēju, un bija skaidrs, ka pēc kāda brīža brauksim tālāk. Tomēr Parīzes brauciens saistās ar savādu atgadījumu. Lai gan Parīze nekad nav bijusi viena no manām mīļākajām pilsētām, kādu dienu pie manis kā enerģijas bumba atvēlās doma, ka gribu uz Parīzi, kafiju un kruasānu no rīta.
Nākamajā dienā atskanēja “Četri uz koferiem” producentes zvans ar jautājumu – vai negribu braukt uz Parīzi. Iedomājos – ja Dievs piedāvā braukt, tad tas ir jādara. Par Lisabonu – nekad iepriekš nebiju bijusi Portugālē, un man bija interesanti. Sajutu piedzīvojuma garšu. Tas ir unikāls brauciens – četrās dienās ieraugi tik daudz, kā tu nekad no pilsētas neieraudzītu, jo esam četri un katram ienāk prātā absolūti atšķirīgas idejas.
Kāda ceļotāja esat? Kultūrvietas, daba, izklaide?
Man pašai ir tūrisma organizatora izglītība, tāpēc uz to raugos citādi nekā parasts tūrists. Šobrīd man vienkārši gribētos aizbraukt, apgulties smilšainā pludmalē un sauļoties, lai gan parasti esmu vairāk vērsta uz kustību, uz piedzīvojumiem. Man patīk spontāni ceļojumi – aptuvenais maršruts ir galvā, bet tu nezini, kur nakšņosi. Reizēm mēdz uznākt kultūras slāpes, kad nevēlos neko citu kā staigāt pa mākslas galerijām Vīnē. Bet citreiz vajag braukt uz kalniem slēpot. Pateicoties vienam draugam, tepat Latvijā tagad esmu uzkāpusi uz distanču slēpēm, ko nebiju darījusi kopš bērnības. Šogad mums ir ļoti skaista ziema – var slēpot mežos, laukos – man patīk slēpot brīvā, nevis sporta režīmā, redzēt apsnigušās egles, mežu.
Kā jutāties Portugāles ceļotāju četrotnes kompānijā?
Lai arī visus dalībniekus zināju iepriekš, šādā tandēmā nekad nebijām bijuši, un tas prasīja piepūli. Šīs četras dienas emocionāli bija tik piesātinātas, arī aizkadrā.
Man bija liels prieks būt kopā ar Imantu (Stradu), jo viņš ir manas krustmeitas tētis, pazīstu viņu no 16 gadu vecuma, tāpēc bija ģimenes un liela atbalsta sajūta.
Ar Eviju (Krūzi) sapratāmies lieliski – arī tad, kad mūsu ierobežotā budžeta dēļ abām bija jāguļ vienā lielā gultā zem vienas segas. Meitenēm kaut kā ir ļoti viegli sadzīvot.
“Četri uz koferiem” ir kolosāls projekts – producenti, filmētāji, montāža… Protams, dalībniekiem tas ir arī mega menedžments – gan katram pašam ar sevi, gan savstarpēji.
Pēc Lisabonas nevarēju “atiet” četras dienas. Lai arī bija novembris, lai restartētos, gāju peldēt Daugavā.
–––
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Mamma. Atklātība. Vīraks.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez rīta kafijas ar pienu un gaišo ziedu medu.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Kolēģu novērtējums, izvēloties mani par Latvijas Geštalta asociācijas pārstāvi Eiropā.
Labākā izklaide?
Fitnesa zāle kopā ar manu ilggadējo treneri. Arī burāšana un pludmales volejbols.
