Egila Līcīša feļetons par varasvīru gadumijas uzrunām: Harmonijā ar cirča Driskas vēstījumu 1
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kad nošmakstināts cūkas šņukurs, nolocīts pīrāgu klājums un pieveikti zirņi ar speķa mērces masu, latvieši – Jaungada sagaidītāji neizbēgami pievēršas televīzijas pārraižu vērošanai. Saskaņā ar tradīciju, pulkstenim tuvojoties divpadsmitai stundai, pārkāpjot gadu mijas slieksnim, jau ilgāku laika periodu notiek divu diženu domas ērgļu sacenšanās, kurš dos objektīvāko analīzi aizvadītajam gadam un kurš izpušķotākā daiļrunībā pateiks laimes vēlējumu latviešu tautai, nākamo sagaidot. Vērtējot abu uzstāšanās dalībnieku – premjerministra Krišjāņa Kariņa un Valsts prezidenta Egila Levita – verbālo cīniņu, 2023. nomainot 2022., nenoliedzami priekšroka jāatdod pēdējam. Bet lai Ministru prezidents nepārdzīvo zaudējumu sāpi – vienu gadu lauru vainags vienam oratora mākslas lielmeistaram, otru gadu otram, turklāt, ļoti iespējams, nākamgad ilggadējo pretinieku novāks no trases, noraidīs no skatuves.
Pirmais runātājs gaišais cilvēks Krišjānītis atklāja šīgada cīkstiņu, ieradies ierāmētajā ekrānā smaidīgs kā maijmēnesis, vairākkārt dēvēdams TV skatītājus par “draugiem”, un uz to vīram, kurš saņēmis piektdaļas klātesošo līdzjutēju un piekritēju atbalstu pērngad Saeimas vēlēšanās, nešaubīgi bija tiesības. Cenšoties aizkustināt cilvēku dziļākās dvēseles stīgas, konkursants Kariņš bija izvēlējies gredzenveida kompozīciju – sāka ar cerīgu skatu nākotnē un noslēdza ar nepieciešamību “raudzīties nākotnē ar drosmi un pārliecību”. Bet pa vidam pilnīgi klausītāju ausīm nebaudāmi Ministru prezidents “vārījās kā putras grāpis” un “grābstījās kā mironis gar svecēm” – aizņēmies frāžainu optimismu no “Vienotības” priekšvēlēšanu skrejlapu materiāliem, nepateica it neko! Ko tik viduvēju nevarēja gaidīt no visai asprātīgā politiķa un meistarīgā romanču par krizantēmām izpildītāja. Acīmredzami Kariņš uzrunas sacerēšanā bija lietojis personīgo dzejnieka liru, neizmantojot referentu pakalpojumus. Pretējā gadījumā jebkurš premjera runu rēgrakstītājs par tādu haltūras darbiņu un savārstījumu neko citu kā par izlidošanu no klerka pienākumu pildīšanas nebūtu pelnījis.
Otrs sacensonis Egils Levits uzreiz sāka ar trāpījumu cilvēku prātos, kas pārspēja zibens spērienu. Valsts galva ar sāpi sirdī runāja par kara traģēdiju Ukrainā un par negausīgi straujo cenu kāpumu, ko izjūt daudzās ģimenēs. Prezidents pieskārās nozīmīgajiem notikumiem sakarā ar atbrīvošanos no impēriskajiem pieminekļiem Latvijas teritorijā un no padomju mantojuma pat iesīkstējušākajos pauros. Skatītāji saspicēja ausis un nolika aizkostos tortes gabalus un pusdzertās glāzes, dzirdot oratora vārdus, ka nacionālā politika pie mums ir tā, kas stiprina latviešu tautu visos tās slāņos, visās kārtās, katrā vietā, katrā solī, katrā zemes stūrī. Publika saviļņojās, kad prezidents teica – brīva tauta nekad nedrīkst būt šķirta no tiem, kam tā uzticējusi savu lietu pārstāvēšanu un pārvaldīšanu. Cik sapasīgi tas izskanēja harmonijā ar cirčas Driskas vēstījumu gadumijas izklaides raidījumā pirms brīža, kad vecais aizkrāsnes iemītnieks aicināja varenos, kas augšā, paraudzīties lejā, kur arī ir kukainīši, puteklīši, circenīši! Kad vadonis minēja – katrai valstij drošākie, uzticamākie palīgi un sargi ir viņas pašas dēli un ikkatra valsts atrod labus draugus tikai tad, kad pašas dēli ir gatavi par viņu cīņā iet, – lūk, šai brīdī, patriotiskākajā stundā skatītāji pie ekrāniem izplūda ovācijās un galvas no rasola bļodām pacēla pat rūdītākie šņabdeguņi. Levitam bija ko teikt par 2023. iezīmīgāko, kas būšot Dziesmu svētku gads, un tā cienījamais sirmgalvis diegu pēc diega savilka savu sakāmo kamolā, ko aplausus pelnījušās runas izskaņā iesvieda skatītājiem klēpī, novēlot visiem izturību turpmākajiem darbiem. Prezidentam atstājot ekrāna četrstūri, pat nelietpratējam bija skaidrs, kura pusē ir pārsvars Jaungada runu atskaņošanas sacīkstē, kurš ir uzvarētājs.
Citādā ziņā, pavadot veco, ejot pretim jaunam gadam, viss bija, kā ierasts. Latvieši masveidā neuzklausīja septiņu vecmāmiņu lūgumus nebaidīt ukraiņu bēgļus un nesadzirdēja piecu dzīvo radību aizstāvju draudus pārstāt traumēt mājdzīvniekus – rimties ar pirotehnisko uguņošanu un nerīkot svētku salūtus. Pēc pusnakts biezā trokšņu slānī blīva šaušanas kanonāde krītošām raķešu trajektorijām piedūmoja Latvijas apdzīvoto vietu atmosfēru un malu malās radīja brūnganu kvēpu migliņu, kas izkūpēja vien uz rīta pusi. Bet tiem mūsu valsts iedzīvotājiem, kas, demonstratīvi spītēdami, lādēja gaisā petardes pulksten 23, citā laika joslā dzīvodami, tiem, kas maizīti par hļebu sauc, jāpaunojas prom – uz savu paradīzes un laimes zemi, mātušku Krieviju.
