Harita Tohme: Ne visi ir bēgļi, kas par tādiem uzdodas 3
Harita Tohme – Peace Ambassadors for Iraq (PAFI) priekšsēdētāja
Tuvo Austrumu bēgļu krīze šobrīd ir viens no aktuālākajiem ES iekšpolitikas un ārpolitikas jautājumiem. Lai arī Latvija stāv nomaļus no lielajiem bēgļu tranzīta ceļiem un pagaidām saskaras ar relatīvi nelielu cilvēku skaitu, kas šeit ir ieradušies un lūguši patvērumu šis jautājums jau ir izraisījis visplašāko rezonansi sabiedrībā.
Viedokļi ir duāli. Kamēr daļa cilvēku uzskata, ka bēgļiem jāpalīdz, citu attieksme ir noraidoša vai nenoteikta.
Savā ziņā tas ir saprotams. Latvija nav tik pārtikusi kā bagātākās ES valstis, turklāt tā pati vēl nesen piedzīvoja smagu ekonomisko krīzi, kuras rezultātā daudzi cilvēki bija spiesti izbraukt no valsts. Te, izrādās, jāuzņem un pirmajā laikā arī jāpalīdz iebraucējiem no citurienes, kuriem klājies vēl grūtāk. Loģiski, ka gan politiķi, gan iedzīvotāji aizdomājas par to, kādu papildus slogu valsts budžetam varētu uzkraut daži simti vai pat tūkstoši bēgļu gadījumā, ja Tuvo Austrumu krīzei neizdosies atrast ātru risinājumu. Negribētos domāt, ka situācija līdz tam nonāks, taču, ja neizdosies iedibināt mieru un kārtību Irākā, Sīrijā, Afganistānā bēgļu straumes turpināsies.
Šī iemesla dēļ svarīgākais būtu cīnīties ar cēloņiem, nevis sekām. Respektīvi, ES politiskās dienas kārtības pirmajā punktā jānorāda, ka efektīvākais bēgļu jautājuma risinājums saistāms ar miera un stabilitātes iedibināšanu karadarbības skartajās zonās Tuvajos Austrumos un vispirms jau Irākā. Tam būtu nepieciešams starptautisks atbalsts un ES ieinteresētība krīzes risināšanā. Latvija, piemēram, varētu būt viena no tām ES valstīm, kas uz Irāku nesūtītu sapierus un militāros instruktorus, bet miera vēstnešus – diplomātus un politiķus, kas sadarbībā ar valsts pārvaldes institūcijām, vietējo varu, sabiedriskajām organizācijām, ES un ANO institūcijām darītu visu, kas nepieciešams, lai Irākas etniskie un politiskie grupējumi rastu izlīgumu un vienotos par sadarbību.
