Reklāmfoto

Šogad tautā iemīļotais dziedātājs un dziesmu autors Harijs Ozols svinēs apaļu – 50 gadu – jubileju. Jau no 31. janvāra mākslinieks kopā ar dziedātāju Santu Zapacku dosies apjomīgā jubilejas koncerttūrē “Dzīve sākas!”, kurā skanēs visu laiku iemīļotākās saskanīgā dueta dziesmas. Uz nelielu sarunu jubilejas gada sākumā aicināju pašu notikuma vaininieku.


Lasītākie

TV24

“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu

7 pārtikas produkti, kurus nevajadzētu bieži ēst. Tie ļoti var kaitēt zarnām

“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu

Lasīt citas ziņas

– Kas tad pašlaik ir Harija Ozola radošajā darbakārtībā?

– Kopā ar Santu gatavojamies jubilejas koncertiem, kuri notiks Latvijas kultūras namos, pirmais koncerts jau 31. janvārī Gulbenē. No mūsu vairāk nekā simts dziesmu krājuma izvēlamies tās dziesmas, kas vairāk spēlētas radio, bijušas šlāgeraptaujas augšgalā. Tomēr būs arī šis tas mazāk dzirdēts, piemēram, mana pirmā dziesma “Asteres”, ko rakstīju 1981. gadā ar Ojāra Vācieša tekstu – toreiz pats nerakstīju, līdz mani iedrošināja Arvīds Mūrnieks un Kaspars Dimiters. Kasparam uzticos pilnībā, viņš nekad nemelos. Paralēli rakstām jaunu plati, kas tūlīt būs pabeigta.

Iedzīvotājiem apdraudējums vairs nepastāv! Bauskā izdevies atrast gāzesvada bojājuma vietu

“Nebūs nauda, nebūs mūsu auto!” Latvieši, atsaucoties uz sludinājumu, apmaina automašīnas ar krāpniekiem…

VIDEO. Slēpošanas kūrorta viesi neapdomīgi filmē un pienāk bīstami tuvu lielam lācim

– Šogad svinēsit 50. dzimšanas dienu. Jubileja ir pietura pārdomām, kārtējais datums kalendārā vai slieksnis atsperties uz jaunām virsotnēm?

– Drīzāk jau atskaite un paldies teikšana skatītājiem un klausītājiem, kuri nākuši uz mūsu koncertiem un pirkuši ierakstus. Paldies viņiem par to, ka viņi ir! Atzīstos, nejūtos kā 50 gadus vecs onkulis, es vienkārši dzīvoju un neskatos uz skaitļiem. Galvenais ir tas, ko dari. Man svarīgākais, lai varu cilvēkiem ko dot. Ja Dievs man uzticējis šādu misiju – iespēju kāpt uz skatuves un runāt –, tas nozīmē: man tas jādara. Dzimšanas dienas pats nesvinu – šajā faktā mana nopelna nav, tie paliek manai mammai un tētim.

Uz skatuves svinēšu 10. novembrī VEF Kultūras pilī lielkoncertā, kur piedalīsies visi, ar ko esmu strādājis dažādos muzikālos projektos, kā arī kopā ar Kristapu Krievkalnu un mūziķiem, kuri palīdzējuši tapt mūsu ierakstiem. Šampanieti gan nedzeršu, jo alkoholu nelietoju.

– Jauno koncertprogrammu taču sauc “Dzīve sākas!”

– Dzīvi varam sākt tad, kad ienāk prātā. Viens – no rītdienas, cits – no jaunā gada. Man patīk šeit un tagad.

– Ko darāt, kad nedziedat?

– Mans vaļasprieks ir dziesmas un viss, kas ar tām saistās. Nedaudz arī makšķerēju, taču bez fanātisma. Mūsdienās šī aizraušanās prasa pamatīgus ieguldījumus – nevari vairs kā bērnībā, kad pietika ar makšķerkātu un auklu. Esmu arī hokeja fans, diemžēl ne oficiālais, bet sirdī – kā nekā pats bērnībā spēlēju. Lepojos, ka mūsu mazajai Latvijai ir sava komanda, pārsvarā latviešu puikas, kas būtībā spēlē par mums visiem. Skaidrs, ne jau vienmēr var būt pirmajās vietās, tad vairs nav interesanti.

– Varat iedomāties sevi darām ko citu, nevis dziedam?

– Nē! Jā, rakstu dzeju, taču to neatdalu no mūzikas. Arī no aktiera profesijas tālu neesmu aizgājis – kāpju uz skatuves, runāju dzeju, prozu. Katram ir jādara tas, ko viņš saprot, kas ir sirdij tuvs. Varbūt es gribētu kosmosā lidot, bet nemūžam to nedarīšu, jo neko no tā nesaprotu, arī grāvjus rakt un ielu slaucīt nemāku.

Uzskatu, ka viena no mūsdienu nelaimēm ir nemitīgā pārkvalificēšanās. Valstij būtu jānodarbojas ar to, lai cilvēki var strādāt savā profesijā, tad būs efektivitāte. Cilvēks, kas dara darbu, kas patīk, ir apmierināts. Tāpat kā mīlestībā – ja tu cilvēku patiesi mīli, neskatīsies ne pa labi, ne kreisi.

– Iedvesma – kur tā rodas?

– Uz šo jautājumu atbildes nav. Es to saucu par Dieva darbiem.

– Bez mūzas laikam taču neiztikt?

– Nevar. Mana mūza ir Santa Zapacka.

– Pašportrets vārdiem!

– To lai zīmē citi.

– Esat atzīts šlāgermūzikas dziedātājs, kādēļ tieši šis mūzikas virziens?

– Latvijā nav šlāgermūzikas, tā ir Vācijā, bet mums ir estrādes dziesmas. Es sevi uzskatu par dziesmu autoru un rakstu par savu pārliecību – par to, ka mīlestība ir viena no lielākajām cilvēka pamatvērtībām. To arī mēģinu sludināt.

– Veiksmīgas dziesmas komponenti ir…?

– Laba melodija, labs teksts un izpildījums. Cilvēks jau dziesmu klausās emocionāli. Arī man, piemēram, ir vienalga, hiphops vai roks. Ja tas skar dvēseli jeb vienkārši patīk, es neanalizēju. Es nerakstu dziesmas, kas pašam nepatīk.

– Duetā laikam labāk nekā solo?

– Duetā vairāk var pateikt. Tajā veidojas attiecības, konflikts, mīlestība. Lai arī Santa ir profesionāla mūziķe, bet es esmu tikai mācījies dziedāt, fundamentālu domstarpību starp mums nav, varētu teikt, saprotamies no pusvārda – varbūt tādēļ, ka pēc temperamenta esam līdzīgi, ne velti drīz mūsu kopā būšanai būs desmit gadi. Protams, duets ir smalks mehānisms, tajā dziedāt ir grūtāk nekā solo, jo jārēķinās ar otru cilvēku. Labu duetu nevar izveidot mākslīgi, tas būs tikai produkts, ir jābūt savstarpējai ķīmijai – skatītājs to jūt.

– Autoritātes mūzikā – latviešu un pasaulē?

– Man nav izteiktu autoritāšu, patīk Raimonds Pauls, Imants Kalniņš, Jānis Lūsēns, Zigmars Liepiņš, Juris Kulakovs. Viņi raksta melodiju, izvēlas labus tekstus. Šodien jauno autoru mūzikā kaut kādu iemeslu dēļ tā vairs nav. Kādreiz domāju, mīļais cilvēk, nemokies, labāk paņem Peteru, Ziedoni, Elksni, Vācieti. Man tuvas arī 80. gadu melodijas – ne tādēļ, ka tās nāk no jaunības laika, vienkārši toreiz dziesmām patiesi bija melodijas.

Mums trūkst vīrišķīgu dziedātāju. Kādreiz bija Ingus Pētersons, “Līvi” ar savu īpatnējo skanējumu. Katru grupu varēji atšķirt pēc izpildījuma, bija tembrāla dažādība. Tagad arī savairojušies tādi saldie zēniņi.

– Tiesa, ka jūsu mūzikas cienītājas lielākoties ir dāmas?

– Nevaru atbildēt uz jautājumu, kas ir mūsu publika. Ja skatos mūsu “draugiem.lv” mūziķa profilā, izrādās, mūs klausās arī deviņus gadus veci bērni. Protams, lielākoties ir cilvēki pēc 30. Varbūt sieviešu ir mazliet vairāk, taču saņemu atzinīgus vārdus arī no vīriešiem. Vislielākais gandarījums ir tad, ja “draugos” kāds uzraksta vēstuli un saka – paldies, tagad ir spēks dzīvot tālāk, ir enerģija. Mākslinieka uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem dzīvot. Protams, patīkami, ka fani, atbalstītāji dāvina mīļas lietiņas, bet prieks jau ir nevis par to lietu, bet par to, ka jūti – cilvēks ir domājis, gatavojies, viņam tas ir svarīgi.

– Kas jauns radošajā sfērā?

– Pēdējā gada laikā radušās jaunas dziesmas – vairāk nestāstīšu, nāciet uz koncertiem, klausieties. Tikko radio sāka skanēt viena no tām – “Varavīksne”. Protams, par mīlestību. Tā ir milzīgs spēks, tāpat kā naids. Saprotu, ka tādas ideālas mīlestības nav, taču ir ceļš uz to – vēlos, lai cilvēki vairāk domā par šīm jūtām.

Pateicoties Gulbenes “Vītola izdevniecībai”, 31. janvārī iznāks mans pirmais dzejoļu krājums ar nosaukumu “Dzīve sākas!”, kurā iekļauta lielākā daļa no dzejoļiem un dziesmu tekstiem, ko esmu sarakstījis, pavasarī būs arī jauns CD ar tādu pašu nosaukumu, tajā skanēs 11 pēdējā gada laikā rakstītas dziesmas.