Harijs Astra: Mēs nekarojam pret pieminekļiem, bet gan pret okupācijas slavinātāju 6
Žurnāla “Mājas Viesis” jaunākajā numurā lasu rakstu “Nekarosim pret pieminekļiem” (raksta autors ir arhitekts Pēteris Blūms. – Red.). Kaut gan Rīgā tā sauktā Uzvaras pieminekļa pakājē nav apglabāts neviens padomju armijas karavīrs, minētajā rakstā tas pagodināts par svētvietu.
Kādiem cilvēkiem šis piemineklis ir svarīgs, un tāpēc “mums jāsaglabā cieņpilna attieksme pret vietām, kas citiem cilvēkiem ir svētas”, raksta autors. Ja vācieši savas okupācijas laikā būtu paspējuši Rīgā uzcelt okupācijas atzīmēšanai veltītu pieminekli, vai mēs arī to šodien saglabātu kā svētvietu?
Mēs nekarojam pret pieminekļiem, bet gan pret okupācijas (starp citu, šis vārds minētajā rakstā nav pat pieminēts) liecinieku un slavinātāju un pret mūsu pašu līkajām mugurām.
Savus svētkus te svin ne tikai “pārdesmit fanātiķu”, bet gan simti, ja ne tūkstoši, ar to šķeļot sabiedrību.
Mūsu kaimiņi igauņi savu okupācijas liecinieku Tallinā spēja novākt, nebaidīdamies, ka ar to sašķels sabiedrību. Samierinājās.
Raksta autors uzskata, ka piemineklis esot neatņemams parka kompleksā. Taču Uzvaras parks Rīgā savā laikā tika veidots, domājot par citu uzvaru – mūsu tautas uzvaru Neatkarības cīņās, un tā ieguva savu nosaukumu.
Ar “neatņemamo” kolosu parka vidū mēs apliecinām savu pašcieņas trūkumu un zaimojam Neatkarības cīņu cīnītāju piemiņu, kuru godināšanai šis laukums bija iecerēts.
Ja jau pieminekļa nojaukšanu nepieļauj ar Krieviju noslēgtais līgums, vismaz nepieciešams pie pieminekļa uzstādīt liela izmēra panno ar uzrakstiem vairākās valodās, kas informētu mūsu pilsētas viesus un mūsu pašu jauno paaudzi par pieminekļa īsto statusu un nemaldinātu ar nepareiziem priekšstatiem par tā funkcijām. Šādu priekšlikumu nevar manīt autora rakstā!
Pieminekļa nojaukšanu prasām, ne jau lai “ieriebtu krieviem” (cik vienkāršots jēdziens!), bet gan lai mēs paši ar to neslavētu padomju okupācijas faktu.
Vai tiešām pašapziņas un savas nācijas apziņas trūkums mums lemts uz mūžu mūžiem?