Haralda Sīmaņa rīts 0
“Es esmu rīts” – tā sešdesmit gadu vecumā dzied leģendārais latviešu dziesminieks, jumiķis un nu jau vecvectēvs Haralds Sīmanis. Tieši tā sauc arī viņa jaunāko albumu, kas šovakar tiks atklāts Rīgā klubā “Nabaklab”.
Pirms 30 gadiem – 1980. gadā – “Mikrofona” dziesmu aptaujas noslēguma koncertā Haralds Sīmanis izpildīja balādi “Ezers” ar Arvīda Ulmes vārdiem. Toreiz tās skanējums krasi atšķīrās no visa, kas līdz tam ticis pārraidīts, bet šogad dziesma iekļauta jaunajā platē – ar jaunu skanējumu un tolaik cenzūras aizliegto pantu. Jaunais H. Sīmaņa albums, ierakstīts kopā ar Ilzi un Andri Gruntēm, joprojām atšķiras no tā, kas šobrīd tiek raidīts, – tas šodienas tehnoloģiju pārsātinātajā vidē tapis pilnīgi “bez vadiem”.
“Ja dari ko falšu, tevi uzreiz atgrūž,” saka dziesminieks. Haralds sevi dēvē par starpnieku, par savām dziesmām viņš nesaka “manas” un nesauc sevi par komponistu, kas ražo pasūtījuma preci. To, kas viņam dots, viņš sniedz tālāk.
“Reizēm ir sirdsapziņas pārmetumi, ka visu nevari ierakstīt, visu nevari atdot. Kad rodas šī iespēja, tā jāizmanto. Kad esi to nofiksējis, tu vari iet tālāk, tu esi atbrīvojies. Ja tas dzīvo tevī, tu esi sasaistīts. Tāpēc vajag klusumu. Piemēram, sēžot uz jumta, klusumā bieži atnāk melodijas. Tās ir visur.”
Ja ikdienā visu mūžu tikuši būvēti jumti, tad mūzikā, teic dziesminieks – garīgie pamati. Arī pirms nedēļas H. Sīmaņa koncertā Teātra bārā klausītāju rindās nebija kur karotei nokrist. Te labi zināmas dziesmas Haralds gluži kā meža gars, omulīgā bārdā ieslēpies, dziedāja gan ar rūdīta rokmūziķa piesmakumu balsī, gan savā unikālajā, noapaļotajā falsetā, pamīšus piespēlēdams te ģitāru, te līdznēsājamas ērģeles. “Mana krustmāte baltā” viņš dziedot par mirkli, kad cilvēkam jāaiziet. Un šajā mirklī viss šķiet tik vienkārši.
“Mums šodien liek domāt par materiālo pusi. Nekad nebiju domājis, ka jelkad dzīvošu tādā materiālismā pēc Padomju Savienības sabrukuma. Bet neko jau nevar uzcelt ar taustāmiem līdzekļiem bez garīga pamata. Dziesmās celti garīgi pamati garīgumam, bet dzīvē Haralds vairāk darbojies uz jumtiem, pateicoties no tēva, skārdnieka jumiķa, pārmantotajam arodam. Viņš apjumis ne vienu vien baznīcas jumtu, bet šobrīd amatu trešajā paaudzē pārņēmis viņa dēls – nesen kopā ar alpīnistiem nomainīti Rēzeknes katedrāles krusti, bet H. Sīmanis beidzot varot pievērsties tikai mūzikai.
“Kamēr tev tiek dots no augšas, tas ir jādara. Citādi es jau sen audzinātu mazbērnus un neblandītos pa pasauli ar ģitāru. Diemžēl neesmu sev maiņu atradis. Un vajag arī drosmi, lai kaut ko pateiktu. Vispār ir jāstrādā vecumdienās, kad darbs sagādā prieku. Tagad jaunieši kāpj uz skatuves, tikai lai parādītu sevi. Kā saka mana mazā meita – tēti, kā tu domā, viņš tiešām kaut ko var vai tikai “zīmējas”, bet man gribas uz skatuves redzēt cilvēkus, kam ir ko teikt.”
Pirmā nopietnā saikne ar mūziku pašam Haraldam bijusi jau tālajos septiņdesmitajos, toreiz Cēsīs muzicējot kopā ar džeza ansambli. Gadiem ejot, muzicēts gan krogā, gan filharmonijā, tomēr joprojām H. Sīmanis uz skatuves lielākoties muzicē viens. “Ja ir trīs cilvēki, ir trīs problēmas, viens – tikai viena,” smejas dziesminieks.
“Par manis saka – ai, šis Sīmanis! Viņš dzied kad, ko, kam un cik grib. Arī šodien apmēram zinu, ko dziedāšu, bet konkrētas secības man nav. Varu brīvi, neatkarīgi dziedāt to, kas manī skan, to, ko gribu pateikt cilvēkiem.”
Pasē rakstīts – latvietis, viens vectēvs – vācietis, otrs – čigāns. “Viens vectēvs atbrīvoja mani no šlāgera, otrs no materiālās pasaules, kam tēva tauta netiek pāri. Manā uztverē labi – tas ir garīgi. Tas ir tas, kas paliek. Arī baznīca ir tā vieta, kur saplūst šīs garīgās straumes.”
Kādēļ dziesmā vārdi – es esmu rīts? “Īstā atmoda vēl nav bijusi,” nosaka Haralds. “Tai jābūt garīgai. Savā mūžā esmu piedzīvojis daudz valdību, sākot ar Hruščovu. Kāds no Eiropas domātājiem un arī mans tēvs teica – agrāk bija tautas un nācijas, tagad ir nezvērs, ko sauc par valsti. Svarīgi – kam kalpo valsts. Ir sakāmvārds – kritušais eņģelis karo nokaujot, bet Kristus cīnās atdzīvinot. Ja paskatāmies uz Latviju, viss, kas ir bijis, viss ir beigts. Izpostīts, pārdots. Kam kalpo šī valdība un kā sauc šo laicības kungu? Politiķis ir otra vecākā profesija. Pirmā pārdod miesu, bet otra – pārdod visu. Žēl, ka vairs nedzimst revolucionāri.”
