Olafs Zvejnieks: Kad esam pie varas, darām vajadzīgo, bet, kad opozīcijā – gvelžam visu, kas varētu palīdzēt atgūt popularitāti 1
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai nu Covid-19 ietekmē, vai arī saspringtās budžeta un nodokļu izmaiņu apspriešanas dēļ, bet fakti nepielūdzami liecina – haoss gan valstsvīru/sievu galvās, gan Latvijā kopumā turpina pieaugt.
Visvieglāk argumentāciju šim apgalvojumam iespējams savākt, pavērojot notiekošo Saeimā. Tā, piemēram, vēl nesenā finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS) aktīvi aģitē un iesniedz priekšlikumus par dažādiem pasākumiem, kas uzlabotu gan mazturīgo materiālo stāvokli, gan glābtu mikrouzņēmumus.
Gods un slava nesavtīgajiem tautas interešu aizstāvjiem!
Piemēram, D. Reizniece-Ozola uzskata, ka jāievieš samazinātā pievienotās vērtības nodokļa likme pirmās nepieciešamības produktiem – maizei, gaļai, pienam un skābpiena produktiem, zivīm un olām.
Viss jau būtu lieliski, ja nebūtu dažu “bet” – vēl pirms dažiem gadiem, būdama finanšu ministre, tā pati D. Reizniece-Ozola šos priekšlikumus noraidīja, pilnīgi pamatoti argumentējot, ka mazturīgajiem būtu jāsniedz precīzi tēmēta palīdzība, nevis jāšauj ar lielgabalu pa zvirbuļiem, samazinot vislabāk un visvieglāk iekasējamo nodokli visiem, tostarp daudziem tiem, kuriem tas nemaz nav vajadzīgs.
Būtībā sakot tieši to pašu, ko gan šogad, gan visus iepriekšējos gadus saka tā neviena nemīlētā valsts iestāde, kas atbildīga par naudas savākšanu valsts budžetā – Finanšu ministrija.
Te būtu vietā arī atgādināt, ka pārtikas tirgū ir ļoti augsta konkurence un ļoti liels pelēkais tirgus, tādēļ samazinātais PVN neaizies gluži vis Latvijas zemnieku maciņos.
Šo rindu autors kā cilvēks, kurš regulāri pērk pārtiku ģimenes vajadzībām, var arī apliecināt, ka samazinātā PVN piemērošana vietējiem augļiem un dārzeņiem vismaz parastam cilvēkam pamanāmas izmaiņas pārtikas tirgū ieviesusi nav.
Bet cerams, ka vismaz kādam zemniekam tas ir palīdzējis.
Kāds varētu samērā ciniski teikt – vai tad šāda rīcība nav opozīcijas darbs? Varbūt, tomēr tas fakts, ka bijusī finanšu ministre pilnīgā pretrunā savai ne tik senajai pārliecībai var šobrīd atbalstīt samērā populistiskus un diezgan izšķērdīgus pasākumus, liek izvirzīt jautājumu – vai Latvijas politiskajām partijām vispār ir kāda ideoloģija?
Jeb – kad esam pie varas, tad darām tā, kā nepieciešams, bet, kad opozīcijā, tad drīkstam gvelzt visu, kas varētu palīdzēt atgūt popularitāti! Un nebūt nav tā, ka tikai ZZS te būtu pie vainas.
To, ka haoss galvā ir ne tikai valstssievām, demonstrē arī citi notikumi. Tā, piemēram, pirms kādas nedēļas Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss paziņoja, ka valdībai ir visas iespējas efektīvi mazināt Covid-19 izplatību darba kolektīvos, nodrošinot, ka valsts apmaksā darba nespējas lapu no otrās slimības dienas.
“Nav brīnums, ka darbinieki, nevēloties zaudēt savu darbu, nāk strādāt arī ar vieglām saaukstēšanās pazīmēm, bet darba devējs nereti ir gatavs to akceptēt, jo Latvijā atšķirībā no kaimiņvalstīm tieši viņam ir jāapmaksā deviņas no desmit pirmajām slimošanas dienām,” 31. oktobrī norādīja Klauss.
Tieši nedēļu vēlāk, 6. novembrī, padzirdot, ka valdība gatavojas sākt apmaksāt slimības lapas nevis no otrās, bet pirmās slimošanas dienas, viss ir mainījies kā uz burvja mājienu: “Valsts apmaksāta slimības lapas pirmā diena nemazinās Covid-19 izplatīšanos darba kolektīvos,” šobrīd uzskata K. Klauss, paužot Kokrūpniecības federācijas (KF) viedokli.
Viņaprāt un arī pēc KF domām, tagad glābiņš būtu, ja valsts apmaksātu darba nespējas lapas pilnā apmērā, nevis 75% no vidējās izpeļņas par otro un trešo slimošanas dienu, bet 80% par ceturto līdz desmito slimošanas dienu, kā pašlaik.
Kā būtu, ja visi iedzertu glāzi vēsa ūdens un uzelpotu, pirms atver muti?
