Anda Buševica: Gribu uz Daugavpils teātra skatuves noskatīties “Hamletu” arī latgaliski! 1
Klasikas iestudējumi ceļ teātra pašapziņu, dod pieturas punktus aktieru, režisoru radošajās biogrāfijās un mūsu laiku, kas jaunā iestudējumā neizbēgami atstāj savus nospiedumus daudzreiz runātajos tekstos, padara samērojamu ar iepriekšējiem gadsimtiem.
Nupat Daugavpils teātrī pirmizrādi piedzīvojis Šekspīra “Hamlets” polietes Lucinas Sosnovskas režijā, un šādas izrādes tapšana ir veiksmīgs Daugavpils teātra mākslinieciskā vadītāja Oļega Šapošņikova stratēģijas rezultāts. Pirms trim gadiem tika iedibināta jauna teātra festivāla/darbnīcas tradīcija “Telpa Daugavpils”, tās norises vieta pirmajā reizē bija Daugavpils cietoksnis, kurp tika aicināti topošie režisori, scenogrāfi, dramaturgi no Baltkrievijas, Ukrainas, Polijas, viņu uzdevums, sastrādājoties ar Daugavpils teātra aktieriem, bija radīt nelielas teātra performances. Tas bija veids, kā pirmo reizi sev Daugavpili atklāja Lucina Sosnovska. Pēc gada savu diplomdarba izrādi viņa jau apzināti izvēlējās radīt nevis Polijā, bet gan tieši Daugavpils teātrī, un izrādes “Pie mums viss kārtībā” veiksmi apliecina veselas četras “Spēlmaņu nakts” nominācijas. Nupat tapušais “Hamlets” ir izrāde, kurā režisore savdabīgi strīdas ar Šekspīra klasiku, būtiski pārkārtojot lugas sižeta attīstību, taču saglabājot neskartus Borisa Pasternaka atdzejotos Šekspīra tekstus. Izrādi spēlē Daugavpils teātra krievu trupa, un to noteikti vērts redzēt kaut vai rīdzinieka, aktiera un režisora Jurija Djakonova dēļ. Viņa Dānijas princis vairs nav “krietnākais no jaunekļiem”, kas nesaprotamu iemeslu dēļ kļūst par slepkavnieku, bet gan režisors, kurš, kaislības dzīts, režisē pats savu un visa galma dzīvi un arī nāvi.
Intervijā Lucinai Sosnovskai jautāju – vai Daugavpilī Šekspīrs skan citādi? Viņa pat nevilcinās atbildēt, ka Polijā “Hamlets” būtu gluži cits, ka šajā izrādē ir tās problēmas, kas viņā atbalsojas, tieši uzturoties Daugavpilī, ka uz skatuves mēs redzam to, ko viņa spējusi izdarīt radošā savijumā tieši ar Daugavpils trupas aktieriem. Tādējādi Oļega Šapošņikova nodoms ir izdevies: patiešām mērķtiecīgi ir radīta jauna “Telpa Daugavpils”, vide, kuras teātra alķīmijas laboratorijā no jauna tiek karsēti, tulkoti, uz spēles likti un pārskatīti Hamleta uzdotie jautājumi.
Festivāla nosaukumā veiksmīgi atrastais vārds “telpa” rāda, ka Daugavpils Latvijas kartē ir viena, bet katrs tajā var atrast gluži atšķirīgu telpu. Ko tur slēpt – latviešiem Daugavpils vārds saistās ar problēmu. Arī tīri ģeogrāfiski Daugavpils atrašanās vietā ir kāds paradokss – šī jau izsenis multinacionālā un drīzāk tirgotāju un inženiertehnisko atklājumu kultūrai piederīgā pilsēta izaugusi Latgales lauku vidū. Kalupē, Vabolē skan visskaistākā latgaliešu valoda, zeme ir aparta, un maijā zem ziedošajām ābelēm sievas lūdzas dziedājumos pie krusta.
Pirms kāda laika Daugavpils teātris ar valsts rīkotu latgaliešu oriģināldramaturģijas konkursu palīdzību iesāka kursu pretī arī šim skatītājam, pārsteidzot pārējo Latviju ar iestudējumiem latgaliski. Un, ja reiz turpinām sarunu par Šekspīru Daugavpilī, arī šai auditorijai pirms četriem gadiem tapa “Sapnis vasaras naktī”, pat ļoti veiksmīgs iestudējums, kurā iztrūka tikai… paša Šekspīra, pēc lugas motīviem pilnīgi jaunu stāstu “Vosorys saulgrīžu burvesteibys” radīja Monika Zīle.
Reiz intervijā ar literatūrzinātnieku Valentīnu Lukašēviču sev par pārsteigumu uzzināju, ka pagājušā gadsimta sākumā pēc drukas aizlieguma atcelšanas uzplaukušajā Latgales periodikā ļoti aktīvi tika publicēti pasaules klasikas tulkojumi latgaliski, bija pat tādi būtiski darbi, kas kopnacionālajā valodā tika tulkoti un iznāca krietni vēlāk nekā latgaliski. Hamleta “būt vai nebūt” ir tulkots latgaliski, bet nesenā pagātnē: to pēc Valentīna Lukašēviča lūguma izdarīja pašreizējais Saeimas deputāts un kvēls visa latgaliskā aizstāvis Juris Viļums. Man ļoti gribētos sagaidīt, ka arī šie atsevišķie varoņdarbi pārtaptu veiksmīgā kultūras stratēģijā. Es gribu uz Daugavpils teātra skatuves noskatīties “Hamletu” arī latgaliski!
