„Hamlets” atkušņa krāsā”. Saruna ar Latvijas Nacionālās operas iestudējuma režisori Kristīnu Vuss 1
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Rīt pēc gandrīz septiņdesmit gadu pārtraukuma uz Latvijas Nacionālās operas skatuves atgriezīsies viens no spožākajiem darbiem latviešu opermūzikā – Jāņa Kalniņa (1904–2000) muzikālā traģēdija “Hamlets”, stāsts par spēku un maigumu, kas veidots desmit ainās ar starpspēlēm. “Īpašu paldies vēlos teikt iestudējuma patronam Latvijas Nacionālās operas ģildei ASV,” saka “Hamleta” režisore KRISTĪNA VUSS no Berlīnes.
Jāņa Kalniņa “Hamleta” pirmiestudējums Jāņa Zariņa režijā Latvijas Nacionālajā operā notika 1936. gadā ar pašu komponistu pie diriģenta pults. Atkārtoti, muzikāli pārveidotā redakcijā, to īstenoja 1943. gadā. Abos uzvedumos titullomu dziedāja ievērojamais latviešu tenors Mariss Vētra, bet Klaudija lomu – harismātiskais baritons Ādolfs Kaktiņš.
Kristīna Vuss beigusi Berlīnes Mūzikas augstskolu kā pianiste, režisore, dramaturģe. Iestudējusi daudzās Eiropas pilsētās, Minhenē vien viņai tapuši 28 darbi – “Burvju flauta” Olimpiskajā parkā, “Didona un Enejs”, “Sikspārnis” un citi. Latvijā līdz šim inscenējusi deviņus jauniestudējumus, tostarp izrādes “Voiceks” un “Orfejs” Jaunajā Rīgas teātrī, “Hercoga Zilbārža pils” un “Lencs” izstāžu zālē “Arsenāls”, “Rinaldo” – atverot Rundāles pils muzeja Zaļo teātri. 2015. gadā saņemts Vācijas kultūras ministres atbalsts Raiņa lugas “Zelta zirgs” 150. jubilejas jaunizdevuma publicēšanai autora tulkojumā ar Kristīnas Vuss ilustrācijām.
– Jūsu iepriekšējie inscenējumi Latvijas Nacionālajā operā “Alčīna” (1998) un “Dons Žuans” (1999) viesojušies Igaunijā, Krievijā, Spānijā, Honkongā, Polijā. Abām izrādēm piešķirtas “Spēlmaņu nakts” balvas, “Alčīnas” radošā komanda saņēma arī Lielo mūzikas balvu. Kā tagad, pēc divdesmit gadiem, satikās Latvijas Nacionālā opera, Jāņa Kalniņa “Hamlets” un Kristīna Vuss?
K. Vuss: – 2020. gadā man piezvanīja Latvijas Nacionālās operas direktors Egils Siliņš un piedāvāja iestudēt “Hamletu”. O, man tajā brīdī ienāca prātā – es taču Jāni Kalniņu un šo viņa operu – kaut ar vienu rindiņu – kopā ar citiem Latvijas Nacionālās operas trīsdesmito gadu diriģentiem un viņu iestudētajiem uzvedumiem esmu pieminējusi savā 2018. gadā Vācijā klajā nākušajā grāmatā “Savijušās kultūras Baltijā” (“Verwobene Kulturen im Baltikum”), kurā esmu pieskārusies tēmām un komponistiem, kuru ceļš vijies starp Vāciju un Latviju. Tā sākas ar Spīdolas monologu…
Man vienmēr bijis svarīgi, lai vācu profesionālie mākslinieki iepazīst latviešu mūziku. Izdevums ir viens no retajiem, kas tapis ar Vācijas kultūras ministres atbalstu un kuram gan Berlīnē, gan 2019. gadā Nimfenburgas pilī Minhenē veltīti svinīgi sarīkojumi. Vienā no tiem vācu operas solists dziedāja Dārziņu…
– Kā radās interese par Latvijas un Vācijas kultūru saskarsmi?
– Esmu dzimusi divvalodīgā ģimenē, vecāki iepazinās ārzemēs, studējot dažādās kino nozarēs. Ziemas bērnībā pagāja Vācijā, bet vasaras bieži vien Lapmežciemā, skaistajās Sudrabu mājās pie pašas jūras…
– Vācijā jūs visbiežāk aicinājuši iestudēt, vēloties redzēt ļoti pazīstamu darbu kā “Karmena”, “Salome”, “Dons Kihots”, “Burvju flauta” un citu poētisku un svaigu interpretāciju vai arī reti uzvestas operas…
– Ar “Hamletu” nu ir līdzīgi. Tā ir sen neiestudēta opera.
Nākusi no cita – vācu – kultūrloka, pirms sāku rakstīt grāmatu “Savijušās kultūras Baltijā”, nemaz tik daudz par Jāni Kalniņu nezināju. Tik vien, ka viņš ir dēls ļoti slavenam komponistam, kurš latviešiem ir ļoti svarīgs un kura piemineklis atrodas pretī Operai (Alfrēds Kalniņš, latviešu pirmās oriģināloperas “Baņuta” autors. – V. K.).
Minhenes valsts bibliotēkā sameklēju krietni daudz grāmatu latviešu valodā, tajā skaitā arī Alfonsa Kalna “Janka. 100”, ļoti biezo sacerējumu par Jāņa Kalniņa dzīvi. To lasot, uzzināju, ka tēvam un dēlam Kalniņiem svarīgas bijušas ērģeles, tāpēc arī scenogrāfijā būs atsauce uz šo karalisko instrumentu.
“Hamleta” klavierizvilkums ar paša autora roku rakstītām notīm ļoti ieintriģēja! Redzēju, ka no daudziem Šekspīra tēliem Jānis Kalniņš ir atteicies. Libretā komponists kā galvenos saglabājis karali Klaudiju, karalieni Ģertrūdi, kambarkungu Poloniju, viņa meitu Ofēliju, Laertu, Horatio un princi Hamletu, protams. Viņu konfliktu ar sirdsapziņu – šī tēma vijas cauri visai Šekspīra lugai un arī Kalniņa operai – mūsu jaunuzvedumā attēlos arī dejotāji, palaikam sirdsapziņas iemirdzēsies smalkā zelta stīgā.
– Kāda ir operas “Hamlets” laiktelpa jūsu iestudējumā?
– Ir trīs lielas atsauces. Vispirms vēlīnie viduslaiki, kas spoguļojas arī Kristīnes Pasternakas kostīmos, kuri interpretē 16. gadsimta Dānijas karaļvalsti. Mākslinieces lielais talants ir radīt sajūtu par vēsturisko laikmetu un tā saskarsmi ar šodienīgo. Un tas sasaucas arī ar manu ideju par laika tuneli – no 16. gadsimta Dānijas, Šekspīra drāmas laika, cauri 1935. gada Latvijai, kad tapa opera “Hamlets”, līdz mūsdienām. Jau pirmajā ainā uz skatuves būs dāņu karaļa ģerbonis.
Bet labi jāieskatās, lai to ieraudzītu! Un tad nāk 1935. gads. Tas ir laiks, kad tauta savu sudrabu un zeltu ziedoja Brīvības piemineklim. Laiks, kad Latvijas basketbolisti uzvarēja pirmajā Eiropas čempionātā. Minhenē redzēju filmu “Sapņu komanda. 1935”. Lielisks darbs! Man pašai gan kā septiņpadsmit gadus koncertējušai pianistei jau no skolas gadiem basketbols bija liegts… Uz šo filmu arī operā būs atsauce. No sena VEF ražota radio ar skalu Eiropas kartes veidolā operā skanēs Jāņa Kalniņa skaņdarbi.
Par 1935. gadu uz skatuves liecinās vēl virkne ļoti konkrētu tehnisku lietu – rakstāmmašīna, fotoaparāts “Minox”, kinokamera kā atgādinājums, ka trīsdesmitajos gados aizsākās Latvijas kinematogrāfs. Kā zinām no Šekspīra, karalis Klaudijs, skatoties slaveno lugu “Peļu slazds”, sākumā nemaz nepamana, ka runa ir par viņu.
Bet mūsu uzvedumā atnāks kino komanda, kas izrādi uzņems ar 1935. gadā ražotu kinokameru, kuras objektīvā karalis Klaudijs negaidīti ielūkosies… Kapraču skatā būs atsauce uz milzīgus panākumus guvušo 1940. gadā iznākušo filmu “Zvejnieka dēls” un laivu kā tēmu. Laivinieki antīkajā literatūrā pārcēla no šīs pasaules tajā, no dzīves krasta uz veļu pasauli. Mums operā šī pārcelšana vairākkārt sasauksies arī ar Rīgu un “Lielo Kristapu”.
Kā atsauce uz mūsu laiku būs 21. gadsimta gleznas, kuras ir uzveduma dramaturģijas būtiska sastāvdaļa. Komponista radītās simfoniskās starpspēles mēģinām nesaskaldīt ar aizkariem, tos verot vaļā un ciet, bet tā vietā izmantojam mākslinieka Andra Eglīša milzu lielformāta gleznas desmit operas ainām, kuras ieplūst cita citā. Gleznās redzēsim arī Dāniju, jo, tāpat kā Latvija, arī Šekspīra aprakstītā karaļvalsts atrodas pie Baltijas jūras.
– Režisors Oļģerts Kroders teātrī “Hamletu” iestudēja četras reizes, ikreiz ar savu iemeslu. Trīsdesmitie gadi Latvijā ir uzplaukuma laiks, kas nemaz nav tādā mērā “izgāzies no eņģēm” kā Šekspīra aprakstītajā viduslaiku Dānijā. Kas pamudināja Jāni Kalniņu ķerties pie “Hamleta”?
– Jānis Kalniņš kā Nacionālā teātra muzikālās daļas vadītājs (1923–1933) bija sacerējis mūziku režisora Mihaila Čehova iestudētajai izrādei “Hamlets”. Un Čehovs Jānim Kalniņam, kurš tolaik jau bija radījis savu pirmo operu “Lolitas brīnumputns”, teica – brīnišķīga teātra mūzika, raksti operu! “Hamlets” tapa ļoti īsā laikā. Kalniņš bija dabūjis stipendiju zināšanu papildināšanai Zalcburgā.
Kāds no slavenajiem austriešu diriģentiem netālā kalnu ciematiņā jaunajam latviešu censonim pagādāja istabiņu ar klavierēm, kur pa vakariem un naktīm talantīgais skaņradis komponēja. Tā “Hamlets” radās ne tikai Latvijā, bet arī Austrijā. Eiropā tolaik demonstrēja Holivudas filmas, gan komēdijas, gan melodrāmas, un nav brīnums, ka “Hamletā” orķestra starpspēlēs var saklausīt kino melodrāmu mūziku.
– Ja jūs “Hamletu” iestudētu nevis Latvijā, bet, piemēram, Austrijā vai Dānijā, kāds tad būtu operas traktējums jūsu redzējumā?
– Tā kā no Šekspīra “Hamleta” Jānis Kalniņš operas stāstam paņēmis ļoti maz, būtībā radījis savu libretu, viena tēla vārdus ielicis cita mutē, es droši vien režijā daudz atsauktos uz to, kas operas radīšanas laikā – 1935. gadā – notika Dānijā vai Austrijā. Taču neatkarīgi no tā veidotu tādu pašu gaišu izrādi kā šobrīd Latvijas Nacionālajā operā.
Jā, Šekspīra drāmā daudzi zaudē dzīvību Hamleta dēļ, tomēr asinis – ne īstas, ne mākslīgas – manā traktējumā uz skatuves nelīs. Sarkanās krāsas tur gandrīz nebūs. Bet skatuves ripa būs slidena kā ledus. Jo stāsts ir par cilvēku, kurš meklē līdzsvaru situācijās, kas nav vienkāršas, un nav viegli nezaudēt taisnu stāju, sirdsapziņu. Dānijas viduslaiku ainā rādām gan salu, gan atkusni, kad vajag uzmanīties, lai neiekristu starp plaisām. Jo ledus ir bīstams, ar tā šķembām var sagriezties. Taču vienlaikus ledus, tāpat kā sniegs, ir skaists un ļoti gaišs, īpaši atkusnī.
– Ja laika ratu varētu pagriezt, ko jūs vaicātu Jānim Kalniņam?
– To pašu, ko vienā vēstulē savam dēlam rakstīja viņa tēvs: kāpēc dažas vietas “Hamletā” sanākušas par īsu? Lielākoties operām pamatoti pārmet pārlieku ilgumu, bet šoreiz piekrītu Alfrēdam Kalniņam. Un 1943. gadā tapušajam jaunajam inscenējumam ar atšķirīgu režisora un scenogrāfa traktējumu Jānis Kalniņš uzrakstīja vēl vienu dramatisku āriju Ofēlijai, par ko esmu pateicīga un par ko pateicīgas ir visas Ofēlijas atveidotājas, jo nu šajā tēlā var parādīt vairāk krāsu.
Kā jau teicu, atsauce uz mūsdienām ir Andra Eglīša lielās gleznas, taču mākslas tēma atklājas caur vēl vienu šķautni. Kambarkungi apgādāja pilis ar mākslas priekšmetiem. Mūsu uzvedumā kambarkungs Polonijs būs mākslas tirgotājs un arī viltotājs.
Polonija plauktā varēs saskatīt atsauces gan uz Dānijas vēsturi, gan arī Rīgas un Latvijas mākslas dzīvi, kā arī parādīsies daži starptautiski akcenti. Mantu glabātavā atradīsies gan holandiešu vecmeistaru, gan arī vienas šajā gadsimtā Latvijā dzimušas mākslinieces darbi.
Ofēlija mūsu iestudējumā ir māksliniece, kura neļausies Polonija vēlmei kļūt par kopētāju, lai, tāpat kā viņas tēvs, viltotu mākslas darbus. Operas finālā meitene nevis vienkārši bārstīs puķes, bet šajā ainā Ofēlijas ziedu zīmējumā atklāsies viņas kā mākslinieces un mīloša cilvēka emocijas.
Cilvēks mūžīgi atrodas sprieguma laukā starp labo un ļauno. Un mākslas misija ir būt kompasam, kas palīdz šajā jūrā nezaudēt orientāciju.
