Grifits ar kolēģiem ļoti ieinteresējās par Silvijas fenomenu, tāpēc nolēma veikt ar viņu virkni eksperimentu. Vispirms Silviju palūdza pacensties apspiest kārtējo muzikālo halucināciju, viņai izpildot iepriekš ar pētniekiem kopīgi izvēlētu muzikālo skaņdarbu. Vienlaikus pētnieki ar magnētisko encefalogrammu skenēja viņas smadzenes. Noskaidrojās, ka Silvijas ausīs atskanējušie signāli bija tik vāji un ar tik lielu traucējumu fonu, ka attiecīgie smadzeņu centri bija pārlieku pārslogoti: ar skaņu analīzi un muzikālo atmiņu saistītais neironu tīkls uz laiku izgāja ārpus kontroles un pārgāja “autonomā” režīmā. Tā kā tie signāli, kurus Silvijai nācās apstrādāt, neatbilda viņas aktivitātes līmenim, viņa dzirdēja neesošu mūziku. Taču tajā gadījumā, ja patiešām skanēja “īsta” mūzika, viņas neironu tīkls sāka apspiest liekos signālus un uz ārējām skaņām reaģēja adekvāti. 0
Mirušo balsis
Atgriežoties pie Krohaļeva pētījumiem, jāpiebilst, ka nolūkā izpētīt dzirdes halucinācijas, viņš pacienta ausī ievietoja vienu fonendoskopa caurules galu, bet otru ievietoja pats savā ausī. Noskaidrojās, ka skaņas, kuras dzird pacients, bija dzirdamas arī pētniekam. Vēl vairāk – tās kļuva aizvien skaļākas, ja pacienta auss ļipiņām pievienoja elektrodus ar pastāvīgo 10–12 voltu spriegumu. Līdzīgs efekts novērojams tad, kad vienkārši palielina televizora vai magnetofona skaļumu.
1972. gadā Krohaļevs nodarbojās ar kādu 46 gadus vecu vīrieti, kurš desmit diennaktis pēc spēcīgas plostošanas dzirdēja jaudīgas halucinācijas: viņš dzirdēja to jau mirušo meiteņu balsis, ar kurām savulaik bijis pazīstams savā dzimtajā sādžā. Mirušās meitenes lūgušas, lai viņš parāda viņām Permas pilsētu. Tas noveda līdz tam, ka vīrietis patiešām braukāja pa šo pilsētu taksometrā un “izrādīja” viņām tās ievērojamākās vietas. Tas turpinājās tik ilgi, kamēr viņš nokļuva psihiatriskajā slimnīcā.
Krohaļevs izlēma ierakstīt šīs “meiteņu balsis” magnetofona lentē. Lai novērstu visus iespējamos fona traucējumus, viņš mēģināja visu ierakstīt ekranētā telpā. Taču – nekas nesanāca. Tiklīdz pacients iegāja kamerā, “mirušās balsis” pazuda. Izejot no kameras, tās atkal atjaunojās. Starp citu, līdzīgu eksperimentu veica arī trīs itāļu parapsihologi, kuriem arī izdevās ierakstīt magnetofona lentē skaņas halucinācijas. Taču arī viņiem neizdevās tās ierakstīt ekranētā telpā…
Katrā ziņā nevajadzētu steigties halucinācijas nodēvēt par neveselas iztēles augli. Iespējams, šajā “neadekvātajā” stāvoklī cilvēki sāk redzēt un dzirdēt to, kas “normālā” stāvoklī viņiem liegts. Un tas varētu nozīmēt, ka šī realitātes daļa patiešām pastāv un tā itin nemaz nav tikai mūsu iztēle.
