Zinātniskie pierādījumi 0
Avoti liecina, ka visnopietnākos pētījumus saistībā ar halucinācijām veicis krievu psihiatrs Genadijs Krohaļevs, kurš šo fenomenu sācis pētīt pagājušā gadsimta 70. gados. Izmantojot foto un kino tehniku, viņam izdevies fiksēt delīrija slimnieku redzes halucinācijas: no 280 pacientiem tāds efekts bijis novērojams 115. Filmā parādījās tēli, kas ļoti līdzīgi tam, ko viņi saistībā ar savām halucinācijām pauda mutiski.
Krohaļevs pētījis arī dzirdes halucinācijas. Tādas parādības, kad cilvēki dzirdējuši savā galvā skanam mūzikas skaņas, pirmo reizi fiksētas jau pagājušā gadsimta 30. gados. Toreiz šim fenomenam rada visnotaļ materiālistisku skaidrojumu: izrādījās, tā laika padomijā dažu zobu plombu sastāvā ietilpa karborunda kristāli, kas spēj uztvert radiosignālus, tādējādi saplombētais zobs pārvērtās savdabīgā mini radio uztvērējā. Plombu īpašnieki, protams, to visu uztvēra kā visīstākās halucinācijas…
Taču šī versija apstiprinājās ne gluži visos gadījumos. Piemēram, kāda Ļeņingradas apgabala iedzīvotāja pēc smagas slimības, atklāja, ka “dziļi sevī” dzird mūzikas klasiķu skaņdarbus. Tostarp šo it kā īstenībā neskanošo mūziku varēja dzirdēt arī citi cilvēki, ja cieši piespieda savu ausi pie šīs sievietes auss tajā brīdī, kad tajā skanēja attiecīgais “koncerts”. Kad sieviete vērsās pēc palīdzības pie otolaringologa, izrādījās, arī viņš stetoskopā dzird to pašu mūziku… Bet šai sievietei zobos nebija vispār nevienas plombas, un arī psihiskajā aspektā viņu atzina par pilnīgi veselu. Pakāpeniski mūzika viņas galvā kļuva aizvien klusāka, kamēr visbeidzot vispār izzuda.
Līdzīgs gadījums novērots 1991. gadā ar kādu citu iedzīvotāju tajā pašā Krievijā – arī viņa dzirdēja “mūziku ausīs”, turklāt speciālistiem pat izdevās to ierakstīt magnetofona lentē. Bet Timotijs Grifits ar kolēģiem no Britānijas Ņūkāslas universitātes pamatīgi izpētīja 69 gadus vecās matemātikas skolotājas Silvijas fenomenu. Šai sievietei savulaik bijusi absolūtā dzirde un viņa daudz nodarbojusies ar mūziku, taču 50 gadu vecumā pārcietusi vīrusa infekciju, pēc kuras dzirde sākusi strauji pasliktināties. 11 gadus pēc pārciestās slimības viņa sāka dzirdēt aizvien skaļāku zvanīšanu ausīs, bet drīz sākās arī muzikālās halucinācijas. Silvija spēja to pierakstīt nošu veidā, kā rezultātā noskaidrojās, ka attiecīgās “kompozīcijas” galvenokārt ir fragmenti no dažādu autoru skaņdarbiem, kuru daiļradi Silvija labi pārzināja. Turklāt viņa atklāja, ka atliek vien pašai uzsākt kaut ko spēlēt, kā “plate galvā” acumirklī nomainās un tur sāk skanēt tas motīvs, kuru viņa sākusi spēlēt.
