Halinas kaķu piedzīvojumi 0
Ance Kukle, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Bezgala jautrie un izdomas bagātie astaiņi no ukraiņu rakstnieces Halinas Vdovičenko grāmatas “36 un 6 kaķi” (“Latvijas Mediji”, 2020, ilustrējusi Natalka Hajda) jau iekarojuši Latvijas lasītāju sirdis. Grāmata šī gada sākumā ieguva lasīšanas veicināšanas programmas “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija” augstāko novērtējumu lasītāju vecuma kategorijā “9+”. Taču kaķu piedzīvojumi vēl tikai sākas.
Pagraba kaķi, dancotāji, kaķi no kaimiņu mājas… Tie ir tikai daži no minčiem, kas dzīvo grāmatas “36 un 6 kaķi” lappusēs. Tiem katram ir savs raksturs, domas un vajadzības. Un vairāk par visu tie vēlas drošu vietu, ko saukt par mājām.
Starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas pasniegšanas dienā tradicionāli notiks arī īpaši bērnu literatūras lasījumi. Šogad pasākums “Ar bitēm… un kaķiem” veltīts Ukrainas atbalstam, un lasījumos klātienē piedalīsies arī Halina Vdovičenko. Pasākuma norises vietā – LU Botāniskajā dārzā – būs manāmi arī paši grāmatu sērijas varoņi.
Halina Vdovičenko ir dzimusi Lapzemē, aiz polārā loka, dažus kilometrus no Norvēģijas un Somijas robežas. Kopš viņas vecāki atgriezās Ukrainā, Halina Vdovičenko dzīvo Ļvivā. Pabeigusi Ļvivas Ivana Franko vārdā nosauktās Nacionālās universitātes Filoloģijas fakultāti, strādājusi par žurnālisti. Kad izauga meita un dēls, sāka rakstīt romānus, stāstus un citus literārus darbus bērniem.
Jau rudenī Māra Salēja tulkojumā pie lasītājiem nonāks stāsta turpinājums “36 un 6 kaķi detektīvi”. Kā izvērtusies kaķu dzīve pēc pirmās grāmatas notikumiem? Lūk, neliels ieskats topošajā grāmatā.
UZZIŅA
Starptautiskie bērnu literatūras lasījumi “Ar bitēm… un kaķiem” notiks svētdien, 24. jūlijā, pulksten 11 LU Botāniskajā dārzā, Kandavas ielā 2, Šķūnī. Ieeja bez maksas.
Fragments no Halinas Vdovičenko grāmtas “36 un 6 kaķi detektīvi”
Dzīvē milzīgu lomu var spēlēt tīrā nejaušība. Kādu vakaru trīsdesmit seši un seši kaķi nejaušības pēc nokļuva Krepa kundzes un viņas krustdēla Stasa dzīvoklī. Bet viņi taču varēja atrasties citā vietā – un tad, kas zina, kāds būtu lielā astainā pulciņa liktenis. Taču viņi – paldies nejaušībai! – atradās tieši tur, kur vajadzēja. Laime pamāja ar asti – un vakarējiem neveiksminiekiem virs galvas nu ir jumts, saimnieku labvēlība un darbs kafejnīcā ar nosaukumu “36 un 6 kaķi”.
[..] Stass mājās atnesa dēļus, kaudzi parastu liepas koka dēļu. Atstutēja tos pret sienu un sasauca kaķus: “Savus nagus, cienītie, asiniet, lūk, šeit! Tikai šeit un nekur citur, sapratāt? Un neaizskariet, nejēgas, mēbeles! Citādi izmetīšu pa durvīm visus skrāpētājus pa vienam vien!…”
Pagaidiet. Stass neko tādu nevarēja teikt. Viņš nav no tiem, kas spētu padzīt kaķus. Un teica viņš apmēram tā: “…jo Krepa kundze necietīs, ja kāds bojā mājas interjeru.”
Dažu stundu laikā dēli krustu šķērsu ar pamatīgām švīkām izrotāja četrdesmit divi pāri – kopā astoņdesmit četras! – priekšķepu. Dēli varēja izmest miskastē.
Stass to paņēma un devās uz virtuvi, taču pie atkritumu kastes apstājās. Vēlreiz aplūkoja kaķu kolektīvo darbu, atstutēja pret sienu, aizdomājās. Pieliecās tuvāk. Kaķi – arī. Stass dažus soļus atkāpās, teju vai uzkāpdams Plikatam ar Kutuzovu… Notupās, samiedza acis, nenolaizdams acu no paveiktā. Kaķi arī apsēdās, sāka ošņāties: kas tur tāds? Ko viņš ir ieraudzījis?
– Kur te mums beice? – Stass uzsita sev pa ceļiem un pieslējās kājās. Durvīs stāvēja Krepa kundze un priekšautā slaucīja rokas.
– Beice? – viņa pārjautāja. – Tāds brūns šķidrums? Koka krāsošanai? Lūk, tur, skapī.
Stass paņēma beices pudelīti, švammīti trauku mazgāšanai un – viens divi trīs – noklāja dēļa virsmu.
Pats gan nosmērējās, bet apmierināti smaidīja: tagad redzat?
Un tad kaķi ieraudzīja… Padziļinājumi kokā atklājās visā savā krāšņumā, iezīmējās katrs skrāpējumiņš, katra švīka.
– Glezna! – izdvesa Pūciņa.
– Nudien, glezna, – Astīte piekrita un ar asti gaisā uzgleznoja viļņus.
Kutuzovs samiedza acis:
– Man šķiet, vai varbūt tikai rādās… Nu, īsumā, Jūra. Nakts, vētra… – un pakasīja savas svītras.
– Kāda vēl jūra – Badakāsis pakāpās nedaudz atpakaļ. – Lūk, paskatieties no šejienes. Kurš tad uz mākslu skatās tuvumā? Uzmetiet aci iztālēm – uzreiz sapratīsiet: tā ir šokolādes tortes virsa. Ar glazūru. Tā ir torte, ka es jums saku. Bet jūs: jūra! – un norija siekalas.
– Nu tad arī taisi sev tortes virsu, – atcirta Kutuzovs. – Tā ir jūra.
– Jūras ainava! – Pūciņa apstiprināja.
Un tā, lūk, viss arī sākās.
Ar gleznu, kuru nosauca par “Jūra viļņojas – viens”. Tieši Kārlis uzstāja, lai viņu kaut kā nosauktu, jo glezna bez nosaukuma ir kā kaķis bez vārda.
Nākamajā dienā Stass izdalīja astainajiem māksliniekiem vairākas sagataves nākotnes gleznām. Bet savu mīļo krustmāti pierunāja satikties ar draudzenēm, pastaigāt ar tām pa parku, izvizināties šūpolēs-karuseļos, panašķēties ar saldējumu – vienvārdsakot, atpūsties. Brīvdiena taču!
Kaķiem nu bija radīti ideāli apstākļi.
– Radiet! – viņš pavēcināja roku. – Strādājiet atbrīvoti un ar iedvesmu. Jūsu švīkuraksts kļūs par jūsu kafejnīcas rotu.
