Haidns, angļu ragi un citi pārsteigumi 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Bez liekiem ievadiem – Lielajā ģildē 2024. gada 15. februārī izskanēja Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieku jaunā kamermūzikas programma “No Parīzes līdz Berlīnei”.
Uzstājās flautiste Egija Sproģe, obojists Egils Upatnieks, klarnetists Mārtiņš Circenis, fagotists Raimonds Gulbis, mežradznieks Māris Evelons un pianiste Evelīna Jēkabsone; divdaļīgā koncerta laikā katrs no viņiem arī visu laiku atradās uz skatuves, jo programmā bija trīs seksteti klavierēm un pūtēju kvintetam – Luīzes Farenkas opuss ar 40. kārtas numuru, Teodora Blūmera opuss ar 45. kārtas numuru un Fransisa Pulenka veikums (pirmā redakcija 1932. gadā), bet pašā sākumā – Paula Juona divertisments klavierēm un pūtēju kvintetam, rakstīts pēc miniatūras “Pasaka” un pirms Otrās sonātes čellam un klavierēm, ko ieskaņojuši čellists Floriāns Arnicāns un pianiste Arta Arnicāne.
Šis piemērs rāda, ka koncertā pārstāvētie vārdi Latvijas mūziķiem tomēr nav pilnīgi sveši, Pulenka darbus šeit spēlē regulāri, taču Luīze Farenka līdz šim bijusi gandrīz nezināma, bet Teodors Blūmers – absolūti svešs. Un šāda repertuāra izvēle neizbēgami saistās ar dilemmu – skaidrs, ka mūzikas vēsturi veido dažāda ranga komponisti, un nevar visu laiku spēlēt tikai standartrepertuāru, bet tāpat skaidrs, ka uz aizraujošām atklāsmēm šādā gadījumā cerēt grūti. Līdz ar to iespējami labākā attieksme te būtu ar optimistisku skatu gaidīt spilgtas interpretācijas un saistošākos paša skaņuraksta pavērsienus. Un šī domu gaita pilnībā attaisnojās – iepriekš nosauktie atskaņotājmākslinieki muzicēja vienotā ansamblī, kas arī katrā atsevišķā pietuvinājumā saistīja ar tembru kolorītu un kontrastainu nianšu spektru; Arnicānu dueta izvēlētie Paula Juona darbi toreiz atstāja skeptiskas izjūtas, bet šajā divertismentā ietvertā izdoma un tēlainība kļuva par patīkamu pārsteigumu.
Turpat arī iepriekš nojaušama problemātika. Ne visu interpretu virtuozitāte ir vienlīdz augstā līmenī (jeb runājot tiešākos vārdos – ko spēj flauta un oboja, to nespēj fagots un mežrags), un arī tādēļ brīžiem muzikālā kopaina sašūpojās. Romantisma un postromantisma laikmetā sarakstīta vesela jūra ar dažādas kvalitātes kamermūziku, un, piemēram, Teodora Blūmera darbs vietām ir pat tīri šarmants, bet nopietnākas idejas gan tur velti meklēt. Starp citu, caur līdzīgu prizmu var uzlūkot arī konsekventi vieglprātīgā un ironiskā izteiksmē veidoto Pulenka sekstetu, kas tuvs, piemēram, Paula Hindemita “pielietojamās mūzikas” paraugiem – taču gan Pulenkam, gan Hindemitam tomēr būtu arī nešaubīgi individuāli vaibsti. Un tieši šīs individualitātes pietrūka Luīzes Farenkas varen virtuozajam opusam, kura lasījums jau atkal saucams par pianistisku varoņdarbu, vēl jo vairāk tādēļ, ka Evelīna Jēkabsone laikam gan bija pati jaunākā no koncerta māksliniekiem. Tādēļ arī pirmais noslēguma secinājums – varbūt pianistei un viņas domubiedriem būtu vērts ielūkoties Fannijas Mendelsones un Klāras Šūmanes partitūrās? Un atcerēties par Jāņa Ķepīša, Lūcijas Garūtas, Artūra Grīnupa kamermūziku?
Ar vijolnieku Tomasu Gūldu Valsts kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” sadarbojas labprāt. Un otrādi – britu solistam nav nekādu iebildumu atkal atbraukt uz Latviju, atvest sev līdzi arī perkusionistu Bernhardu Šimpelsbergeru un kopā ar Normunda Šnē vadīto ansambli nospēlēt tikai pagājušajā gadā pirmatskaņoto Johannesa Berauera koncertu vijolei, sitaminstrumentiem un orķestrim “NoWhere NowHere”, bet pārējo programmu īstenot arī kā atskaņojuma vadītājam. Un atbilstoši festivālam “Vīnes klasika” 17. februārī Lielajā ģildē indiešu tradicionālās mūzikas impulsu caurvīto mūsdienu skaņdarbu ietvēra Jozefa Haidna Divdesmit Otrā simfonija un Ludviga van Bēthovena Sestā jeb “Pastorālā” simfonija.
Šoreiz ne tikai uzmanīgi klausījos, bet arī uzmanīgi skatījos orķestra rindās. Un pirmais pārsteigums – tiešām angļu ragi? Pirms romantisma? Jā, patiešām – citkārt Haidns izvēlējies obojas, bet tagad līdzās stīgu grupai un diviem mežragiem Pēteris Endzelis un Māris Kuģis spēlēja angļu ragus. Otra mistērija – Divdesmit otrās simfonijas partitūrā vairāk nekas arī nav atrodams, taču man tomēr šķiet, ka koncertā jau no paša sākuma gan redzēju, gan dzirdēju fagotistus Jāni Semjonovu un Aleksandru Žiguļiču. Par Bēthovena “Pastorālo simfoniju” viss būtu skaidrs – tā slavena arī ar toreiz ekstraordināro pikolo flautas iekļāvumu orķestrī (un tagad Vitas Rozēnas-Gaļickas un Ievas Pudānes ansamblī bija līdzdalīga Demija Nate Ozoliņa), te spēlē divas klarnetes (šajā koncertā Pīters Borns un Mareks Pinta), divas obojas, divi fagoti. Un līdzās Tomasa Gūlda vienlīdz vitālajam un precīzajam mākslinieciskās dramaturģijas veidolam, līdzās stīgu grupas mirdzumam un metāla pūšaminstrumentu vairāk vai mazāk veiksmīgajai iesaistei tieši koka pūšaminstrumentu ansamblis arī šajā “Sinfonietta Rīga” koncertā pārliecināja ar skaņas tīrību, tembrālu valdzinājumu un stilistisku daudzpusību. Taču pāri vienalga paliek telpa minējumiem un mistifikācijām.
Uzreiz otrs secinājums – Haidns un Bēthovens jebkurā gadījumā pievērš uzmanību ar orķestrācijas atradumiem, ar krāsām un saspēlēm, bet Johannesa Berauera darbā stīgas un pūšaminstrumenti sakusa vienā masā, kur izcēlās tikai priekšplānā esošie solisti ar atšķirīgiem noskaņu un tēlu izgaismojumiem, ar dažādos rakursos atklātu virtuozitāti. Un atkal – pats par sevi šis skaņdarbs bija tīri jauks un oriģināls, taču triks ar ritma vokalizāciju vienā brīdī sevi neizbēgami izsmēla, jo ar to vien nepietika – cikla trīs daļas bija līdzīgas gan temporitmā, gan emociju un ideju atspoguļojumā, un tad arī visizcilākajiem interpretiem klausītāja uztverē kaut ko mainīt ir ļoti grūti. Rezumējot – ja reiz angļu ragi, tad koncertu šim instrumentam un orķestrim ir radījis ne tikai Pēteris Vasks (ko Dominiks Vollenvēbers un “Sinfonietta Rīga” pirms gada Lielajā ģildē spoži atgādināja), bet arī Džeimss Makmilans, Neds Rorems un “Mehāniskā apelsīna” autors Entonijs Bērdžess.
