Gvido Linga: “Panki nemirst, bet noveco!” 5
80. gadu beigās žurnāls “Liesma”, kas tolaik formāli vēl skaitījās Latvijas komjaunatnes izdevums, pasludināja Gvido Lingu par savu mīluli, jo grupa “Linga” bija iekarojusi daudzu jauniešu sirdis. Uzzinot par šo faktu, biedrs Ļeņins savā mauzolejā noteikti būtu šausmās, jo nevarētu iedomāties, ka par komjauniešu elku kļuvis nevis kārtīgs strādnieks vai kolhoznieks, bet gan lecīgs panks, kurš tērpies zeķbiksēs un ādas jakā. Gvido pirms tam spēlēja grupās “Ārprāc” un “Zig Zag”, kas sekoja Rietumu pankroka tendencēm, un arī Gvido daiļradē bija manāma ietekme no “Sex Pistols” un Billija Aidola. Protams, padomju režīmam šāda mūzika bija kā dadzis acī, bet “pārbūves un atklātības” gaisotnē vairs nebija tik viegli aizbāzt muti mūziķiem, kas ar savām dziesmām palīdzēja drupināt režīma pamatus.
Kopš tā laika pagājuši jau 30 gadi, kādreizējie komjaunieši tagad ir vīri un sievas pusmūžā, arī pats Gvido kļuvis par kārtīgu ģimenes tēvu. Taču tas nenozīmē, ka ik pa laikam neuznāk vēlme atcerēties jaunību un no sirds iztrakoties koncertā. “Lingas” faniem bija un būs šāda iespēja, jo 20. februārī notika koncerts VEF Kultūras pilī, bet vēlāk grupa plāno uzstāties arī citviet Latvijā.
Zīmīgi, ka “Lingas” sastāvā ir iekļāvies gan Gvido vecākais dēls Svens, gan grupas sākotnējā basģitārista Armanda Cālīša dēls Gints, tātad faniem būs iespēja baudīt jaunas enerģijas pieplūdumu.
Ar koncertu grasies nosvinēt uzreiz divas jubilejas: 50 gadu jubileju pašam un 30 gadu jubileju grupai “Linga”. Vai jubileju svinēšana tev sagādā prieku vai raizes?
Tādus lielus koncertus esam atļāvušies sarīkot trīs reizes. Pirmā reize bija vēl grupas pirmsākumos, kad iznāca mūsu albums. Šķiet, ka tā bija pēdējā vinila plate, ko laida klajā skaņuplašu fabrika “Melodija”. Smalki noformēts darbs ar elegantu vāciņu un dziesmu tekstiem. Kad sāka tirgot plati un mēs dalījām autogrāfus, “Lingas” fani stāvēja milzīgā rindā. Atceros, ka toreiz mūs vizināja ar limuzīnu, varējām justies kā īstas rokzvaigznes. Nākamais lielais koncerts bija, kad svinējām grupas 20 gadu jubileju. Toreiz koncerts notika Ķīpsalas hallē, līdz ar mums uzstājas arī mūsu draugi, piemēram, Ivo Fomins un “Z–Scars”. Tagad jubilejas koncerts tiek rīkots VEF Kultūras pilī, kas mums un skatītājiem būs zināms eksperiments, jo esam pieraduši koncertēt rokmūzikas publikai, kas koncerta laikā stāv kājās, bet VEF Kultūras pilī ir paredzētas sēdvietas. Cerams, ka publika nesalauzīs visus krēslus (smejas. – Aut.). Bet domāju, ka ir pienācis laiks, kad arī mūsu gadagājuma faniem koncerta laikā kādreiz gribas apsēsties.
Vai jūti, ka noveco pats un jūsu fani? Kādreiz bijāt jaunie un sparīgie divdesmitgadnieki, bet tagad uz koncertiem pulcējas ļaudis pusmūža vecumā.
Protams, laiks iet un paaudzes mainās. Katrs no mums vēlas saglabāt jaunības skaistumu un veselību, bet vienlaikus negribas zaudēt arī dzīves pieredzi, kas uzkrāta gadu gaitā. Diez vai kāds no mums tagad gribētu visu atkal sākt no nulles.
Toreiz, kad radās “Linga”, jums bija skaidrs pretinieks: padomju totalitārais režīms, kas vērsās pret jebkādu brīvdomību. Panki centās pret to protestēt gan ar mūziku, gan ar savu ārējo izskatu un uzvedību. Vai mūsdienās jums būtu, pret ko protestēt, jo šobrīd drīzāk valda šķietama visatļautība?
Grūti spriest, katram laikmetam ir savas iezīmes. Man šķiet, ka ar savu mūziku esmu sasniedzis to, ko gribēju, un pateicis vārdus, ko gribēju pavēstīt. Tagad ir jāturpina radīt mūziku, jo cilvēka dzīvē ir lietas, par kurām jādomā jebkuras politiskās sistēmas apstākļos.
Mīlestība, greizsirdība, nodevība, nauda: cilvēkiem vienmēr būs, par ko pārdzīvot.
Tas ir līdzīgi kā ar automašīnām: tu vari daudz ko uzlabot, bet nekad nebūs iespējams radīt ideālu automobili, kam nav nekādas vainas.
Skatos, ka frizūrā tev vēl kaut kas ir saglabājies no panka, bet vai pats sevī jūti to dumpinieka garu?
Man vairs nav tik svarīgas kaut kādas ārējās izpausmes, nemēģinu citiem kaut ko pierādīt. Lai paustu savu attieksmi pret dzīvi, man nav obligāti jāstaigā saplēstā kreklā un džinsos.
Ciniķi varbūt teiktu, ka Linga kļuvis par parastu mietpilsoni: privātmāja Mārupē, sieva, bērni, šķirnes suņi. Īstam pankam būtu jādzīvo pagrabā, lai protestētu pret materiālismu un patērētāju kultūru.
Redz, Dambis (pankroka grupas “Inokentijs Mārpls” līderis. – Red.) jau arī dzīvo nevis pagrabā, bet normālā dzīvoklī. Gadi iet, un katrs vēlas baudīt normālus dzīves apstākļus. It sevišķi, ja tev ir bērni, kam jādzīvo normālā vidē, lai varētu mācīties un pilnveidoties. Es neteiktu, ka tā ir mietpilsoņa dzīves uztvere. Privātmāja man nebija pašmērķis, bet šeit ir radīti apstākļi, lai varētu nodoties radošam procesam. Diez vai kāds būtu sajūsmā, ja es dzīvoklī sāktu dauzīt bungas. Privātmāja bija vienīgais risinājums, un mums paveicās, ka paguvām ielēkt “pēdējā vagonā” un uzbūvēt māju pirms lielās krīzes.
Kā panka tēls un tava muzikālā gaume gāja kopā ar “Latvijas Radio 2” dīdžeja darbu?
Man vienkārši patīk darboties ar mūziku, un radio dīdžeja darbā es nešķiroju, vai tas ir roks, pops vai šlāgeris. Jāprot nodalīt savu muzikālo gaumi no tā, ko vēlas klausītājs. Es pēc horoskopa esmu Dvīnis, man ir divas dabas, tādēļ bez problēmām varu piemēroties situācijai. Man nav nekāda naida pret šlāgermūziku. Vasarā spēlējam dažādos festivālos, kur uzstājas arī šlāgermūzikas grupas, un esam kļuvuši par labiem draugiem. Katram ir sava muzikālā gaume, bet mēs iztiekam bez konfliktiem, sadzīvojam draudzīgi. Zinu vairākus rokmūziķus, kas dažādu iemeslu dēļ palikuši bez vietas rokgrupā un aizgāja spēlēt pie šlāgermūziķiem, jo tur ir vairāk iespēju kaut ko nopelnīt.
Vai vajadzētu atbalstīt latviešu mūziku, nosakot obligātu kvotu, cik daudz radiostacijās būtu jāspēlē Latvijā radīta mūzika?
Ja valsts sāktu ar kvotām iejaukties mūzikas un radio tirgū, tad būtu jāsper nākamais solis un jāsāk finansēt radiostacijas no valsts budžeta. Ja radiostacija ir privātā biznesa uzņēmums, tās pirmais mērķis ir pelnīt naudu, tādēļ jādomā par reitingiem, reklāmas piesaistīšanu. Ja radiostacija ir valsts īpašumā, tad valsts var noteikt, ko un cik daudz spēlēt. Līdzīga situācija ir kino nozarē: ja ir valsts pasūtījums, tad ir skaidri noteikts, ka mēs veidojam noteiktu skaitu filmu par Latvijas vēsturi, filmas bērniem, filmas par mīlestību utt. Bet skaidrs, ka valsts budžetā nekad nebūs tik daudz naudas, lai pietiktu visiem.
Mēs redzam, ka naudas pietrūkst skolotājiem, ārstiem, policistiem un ugunsdzēsējiem. Es tagad negribu žēloties par politiku, jo problēmas ir visiem zināmas.
Piemēram, nauda, kas tiek iekasēta no autovadītājiem kā akcīzes nodoklis par degvielu, netiek ieguldīta ceļu uzturēšanā, bet iztērēta citām vajadzībām.
“Linga” ir iegājusi Latvijas mūzikas vēsturē arī ar to, ka 1994. gadā ar dziesmu “Nāc man līdz” kļuva par pēdējo “Mikrofona aptaujas” uzvarētāju. Vai mūsdienās būtu nepieciešams līdzīgs konkurss, kas palīdzētu noskaidrot klausītāju iecienītākās grupas?
Tagad mūziķiem ir iespēja piedalīties “Muzikālās bankas” konkursā, kur cīnās par gada vērtīgākās dziesmas titulu. Es pats esmu saistīts ar “Mūzikas Video” kanālu, un mēs palīdzējām izcelt saulītē grupas un izpildītājus, ko citi kanāli un radiostacijas neuzdrošinājās spēlēt. Piemēram, Latvijas krievu mūzikas grupas un dažādus reperus. Mēs nešķirojām mūziķus ne pēc tautības, ne pēc mūzikas stila, jo galvenais kritērijs bija “Latvijā radīta mūzika”. Tagad man ar brāli Igoru ir divi TV kanāli, kas spēlē tikai Latvijā radītu mūziku: “Mūzikas Video kanāls” un “Latvijas Šlāgerkanāls”. Ne uz kādu milzu peļņu neceram, bet iztikt var.
Mūzikas industrija gan Latvijā, gan pasaulē pēdējo gadu laikā piedzīvojusi diezgan straujas pārmaiņas. Piemēram, kompaktdiski un tradicionālais albuma formāts zaudējuši nozīmi, jo arvien vairāk cilvēku klausās mūziku internetā, viņiem pietiek ar atsevišķām dziesmām, ko var noklausīties “YouTube” vai “Spotify”, nav jāpērk viss albums. Kā jums izdevies pielāgoties šīm pārmaiņām?
Es jau pirms gadiem desmit teicu, ka nav jēgas taisīt albumu ar 12 jaunām dziesmām, labāk atlasīt trīs labākās, ko palaist tautā un spēlēt radiostacijās. Jo jebkurā gadījumā cilvēki vairāk klausīsies tās trīs dziesmas, bet pārējās novērtēs tikai īpaši aizrautīgi fani, kas gribētu iegādāties visu albumu. Tas nenozīmē, ka albuma formāts ir miris, jo katrai grupai pienāk brīdis, kad sakrājies vairāk materiāla, ko iespējams apkopot albumā. Domāju, ka arī “Linga” drīzā nākotnē varētu iepriecināt savus fanus ar jaunām dziesmām.
Jubilejas koncertos gan droši vien būs lielāks uzsvars uz pārbaudītām vērtībām?
Jā, spēlēsim labāko no tā, kas šo gadu laikā ir sastrādāts. Piemēram, mūsu pirmais hits “Pilsēta” izskanēs jaunā aranžējumā. Jāņem vērā, ka arī grupas sastāvs ir krietni mainījies. Kādreiz mēs lepojāmies, ka “Linga” visus šos gadus ir spēlējusi gandrīz nemainīgā sastāvā, bet tagad dzīve ieviesusi savas pārmaiņas. Mūsu ģitārists Edgars Ķauķis jeb Melnais pagājušogad aizgāja mūžībā. Savulaik šo grupu mēs izveidojām ar basģitāristu Armandu Cālīti, bet tagad Armandam ir citas prioritātes. Toties Armanda vietā grupā ir ienācis viņa dēls Gints Cālītis. “Lingas” sastāvā ir iekļāvies arī mans vecākais dēls Svens. Viņam ir pašam sava grupa “The Big Deal”, bet Svens labprāt uzspēlē arī ar mums.
Tu kā tēvs droši vien esi lepns, ka esi izaudzinājis sev grupas biedru?
Protams, man ir prieks, bet es viņam nekad neesmu to uzspiedis. Svens pats gribēja spēlēt kopā ar mums. Svenam ir 18 gadu, viņš vēl mācās Rīgas Doma kora skolā. Savukārt jaunākais dēls Dans, kuram ir 13 gadu, mācās tepat Mārupē. Viņš spēlēja klavieres, bet tad apnika, un tagad viņš vairāk aizrāvies ar datoriem.
Ar ko pašlaik nodarbojas tavs brālis Igors Linga?
Filmē dažādus videoklipus, taisa reklāmas. Vēl viņš piedalās dažādos TV projektos un filmē ceļojumu raidījumus, kur mūsu slavenības apceļo siltās zemes.
Jūs dzīvojat netālu no Rīgas lidostas. Vai pašiem sanāk kaut kur aizlidot, apskatīt pasauli?
Dažreiz sanāk, bet vispirms jātiek skaidrībā ar naudu, lai pēc ceļojuma nevajadzētu kārt zobus vadzī. Labā atmiņā palicis ceļojums uz Portugāli, kur dzīvojām lielā mājā ar baseinu, noīrējām mašīnu un nedaudz pabraukājām apkārt. Bija ļoti forši. Bet, jā, pēc tam kādu laiku bija jāsavelk josta ciešāk.
“Linga” savulaik mēģināja ielauzties arī Rietumu mūzikas tirgū, spēlēja koncertus Vācijā un Dānijā. Tavuprāt, kādēļ Latvijas grupām tā īsti nav izdevies gūt panākumus Rietumos? Pat mūsu populārākā grupa “Prāta vētra” vairāk koncentrējas uz Krievijas tirgu.
Krievija arī ir ļoti labs un ienesīgs tirgus, kur iespējams labi nopelnīt.
Es nedomāju, ka Latvijas mūziķiem politisku apsvērumu dēļ būtu jāatsakās no koncertiem Krievijā.
Skaidrs, ka mēs dzīvojam kaimiņos un jebkurā gadījumā daudzās jomās notiek ekonomiskā sadarbība: mēs pērkam Krievijas naftu, gāzi, elektrību. Manuprāt, ir ļoti labi, ja mūsu mūziķi Krievijā ir pieprasīti un augsti novērtēti.
Varbūt tava dēla paaudzei tomēr izdosies gūt panākumus arī Rietumos? Mēs redzam, ka pasaules slavu ieguvuši mūziķi no Islandes, Zviedrijas. Vai tad latvieši ir sliktāki?
Jāņem vērā, ka ziemeļvalstīs ir ļoti labi attīstīta popmūzikas atbalsta programma, kas jaunām grupām palīdz iekarot pasauli. Viņi var doties turnejās, neraizējoties par finansējumu. Esmu palīdzējis sava dēla grupai un redzu, ka tas viss maksā naudu, ievērojamas investīcijas. Latvijā pieņemts uzskatīt, ka kultūras finansējums pienākas tādām nozarēm kā klasiskā mūzika, opera un balets, bet popmūzikai un rokmūzikai jātiek galā saviem spēkiem. Piemēram, jaunais gleznotājs var doties uz Mākslas akadēmiju, kur augsti kvalificēti pasniedzēji palīdzēs apgūt profesijas pamatus. Bet ko darīt jaunam bundziniekam, kurš gribētu iemācīties spēlēt bungas pasaules līmenī? Tādēļ nav jābrīnās, ka Eirovīzijas konkursā mūsu mūziķi katru gadu paliek pēdējās vietās.
Varbūt šogad Samantai Tīnai veiksies labāk. Vai pats seko līdzi “Eirovīzijas” norisēm?
Ne pārāk, man tas nešķiet aizraujoši. Eirovīzijā viss notiek ar milzīgas naudas palīdzību, jo ar pliku šarmu tu tālu netiksi.
Ja nav naudas, tad var mēģināt iegūt publicitāti ar skandalozu uzvedību, jo arī slikta slava ir slava. Varbūt uz “Eirovīziju” jāsūta Andris Kivičs?
Nedomāju, ka Latvijā šāda taktika nostrādātu, jo Kiviču neviens nelaidīs uz Eirovīziju. Drīzāk pateiks, ka viņš ir “cūka un stulbenis”, kurš apkaunos valsts godu. Pat, ja dziesmas nav dzirdētas, viedoklis ir visiem.
Kas tev pašam patīk no mūsdienu mūzikas: latviešu un pasaules?
Klasiskās vērtības jau esmu gana daudz atklausījies: visus “Led Zeppelin”, “AC/DC” utt. Pēdējā laikā vairāk klausos krievu mūziku, piemēram, Borisu Grebenščikovu. Arī citas grupas, kurām dažkārt pat nezinu nosaukumu, bet viņu dziesmām ir tik interesanti teksti, es pat teiktu – tie vairāk līdzinās dzejai.
Vizītkarte:
Dzimis 1969. gada 16. jūnijā
80. gados spēlējis grupās “Ārprāc” un “Zig Zag”, bet 1988. gada nogalē izveido grupu “Linga”, kuras pirmā lielā uzstāšanās bija 1989. gada festivālā “Roks par neatkarību”
Populārākās dziesmas: “Nāc dejot”, “Krodziņš”, “Signe melo”, “Šeit šeit”
1994. gadā ar dziesmu “Nāc man līdz” uzvar pēdējā “Mikrofona dziesmu aptaujā”
Ilggadējs radiostacijas “Latvijas Radio 2” dīdžejs
Viens no “Mūzikas Video kanāla” un “Latvijas Šlāgerkanāla” dibinātājiem
Precējies, sieva Evija, dēli Svens (18) un Dans (13). Gvido brālis Igors Linga ir režisors un producents
