Gūtenmorgens. Atradis laiku arī mums 0
Jau otrreiz Māris Bērziņš nāk klajā ar grāmatu par tautā iemīļoto personāžu Gūtenmorgenu, un jau pēc grāmatas vāciņa var spriest, ka šī reize atšķirsies no visai iespaidīgās un prātā paliekošās pirmās klajā nākšanas 2007. gadā.
It kā nostalģisks burtu fonts, pašironisks nosaukums un bilde, kur divi krasi atšķirīgi Māri Bērziņi spēlē šahu pie malkas grēdas, un tajā visā noraugās pulkstenis ar ačgārnu ciparnīcu. Salikums ir diezgan neparasts un pieprasa paskaidrojumus: kas notika ar mūsu Gūtenmorgenu šo desmit gadu laikā? Gūtenmorgens varētu būt autora alter ego, tāpēc Māra Bērziņa padarītais nozīmē arī literārā varoņa izaugsmi – gan intelektuālā, gan skaitliskā ziņā. Šķiet, ka pašironiski to akcentē arī pats autors uz šīs grāmatas vāka. Kopš pirmās Gūtenmorgena grāmatas, kas bija ietērpta smalka absurda pilnajās Māra Bišofa ilustrācijās, Māris Bērziņš ir izdevis vairākas lugas un romānus, to starpā arī godalgoto un teātrī iestudēto “Svina garšu”. Gūtenmorgenam ir iemesls lepoties pat ar TV ekranizācijām, kas mūsdienās ir tikai tautā patiešām iemīļotu autoru/literāro varoņu liktenis. Tā nu sanāk, ka viens Māris Bērziņš uz vāka ir sava veida sportists – lielus “attālumus” pārvarošs un spēlē ierauts literāts, bet otrs – kritisks pilsonis ar norādē paceltu pirkstu, jo viņam ir ko vēstīt. Bet aiz abiem Māriem Bērziņiem ačgārnajā pulkstenī slēpjas negausīgais Gūtenmorgens, kura skats un dzīve šoreiz parādās trijās grāmatas daļās – katrā no tām varonis ir citā lomā un žanrā: grāmatas pirmajā daļā lasāms sirsnīgs garstāsts par Latvijas Vienciemu, kas tapis “Latvijas sabiedrisko mediju” projektā; tam seko 13 stāsti par Gūtenmorgena neparasto ikdienu; īpašs stāstu “bonuss” – literāri veltījumi tādām spilgtām parādībām Latvijas kultūrā kā Prozas lasījumi, Dzejas dienas, žurnāls “Studija”, Guntis Berelis u. c.
Pārfrāzējot stāstiņu par Gūtenmorgena atgriešanos, kas ievada visu krājumu, iekāpšana otrreiz vienā un tajā pašā upes ūdenī ne tikai nav bijusi paredzēta, bet arī nav izdevusies. Pirmkārt, jāatzīmē, ka Gūtenmorgens garstāstā par “ekspedīciju” uz Kurzemes zvejnieku ciematiņu Vienciemu būtu šķirams no pārējās grāmatas. Šī sajūta rodas tāpēc, ka te pirmajā vietā nav vis paradokss un absurds, bet gan rakstnieka novērojumu un interpretāciju pakļaušanās atbildīgi veidotam sižetam: galvaspilsētas iemītnieks iepazīstas ar izmirstošo lauku iedzīvotāju dzīvi un raksturiem, jo pats strādā Valsts ilgās un spējīgās attīstības birojā, kas domāta problēmu risināšanai. Sociālekonomisko likstu vietā Gūtenmorgens gan atrisina kādu melodramatisku pagātnes mīklu. Stāsta garšu veido ventiņu valoda, kā arī rūdīto piekrastes sieviešu tēli, savukārt pats Gūtenmorgens kā personība paliek tikpat noslēpumains, un lasītājs var turpināt apbrīnot varoņa sadzīvisko naivitāti un avantūrisko romantismu, neieslīgstot līdz dvēseles dziļumiem. Iespējams, Gūtenmorgenam ir lemts palikt savā ierēdņa čaulā, lai psiholoģiski netraucēti piedalītos citos krājuma stāstos. Būtiski, ka visai tiešu šī stāsta ekranizāciju īpašā seansā ir skatījuši arī prototipi – Vienciema iemītnieki.
“Ikdienas stāstiņos” jauno Gūtenmorgenu varētu dēvēt par svaigu, ja vien tas būtu svarīgi kaut vai pašam galvenajam varonim. Par laimi, Māris Bērziņš ir vēlējies atklāt Gūtenmorgenā jaunas šķautnes, tāpēc ierastais “vienreiz Gūtenmorgens sēdēja parkā uz soliņa” visdrīzāk turpinās ne tik daudz ar galvenā varoņa piedzīvojumiem ikdienas pasaulē, cik t. s. intelektuālajā Visumā. Šo piedzīvojumu lielumu var sajust kaut vai pēc jaunā Gūtenmorgena “ikdienas stāstu” plašuma – fabulām līdzīgos atgadījumus nomaina labi nostrādātiem dialogiem pilna kustība uz valodas, ideju un kādas paralēlās pasaules (piemēram, zinātnes, kosmosa, nāves) paradoksiem. Šo Gūtenmorgenu gribētos nosaukt par lēnīgu un domās nogrimušu intelektuāli, kura sabiedrībā vēl vairāk izceļas draugu vienkāršā viduvējība un “vidējā latvietība”. Gūtenmorgens dažbrīd kļūst vienīgi par sižeta “moderatoru”, ļaujot šiem “vidējās latvietības” personāžiem lielāku vaļu un nozīmi stāstos. Īpaši tas ir manāms pēc grāmatas trešās daļas, kur, piemēram, Gūtenmorgena draugu lomas aizsedz pašu Gūtenmorgenu: pesimistiskā uzvārda īpašnieks Lejiņš par tautā tik neviennozīmīgi vērtēto filmu “Kolka Cool” lamājas, kamēr optimistiskā uzvārda pārstāvis Kalniņš cenšas mākslas darbu izprast. Brīžiem, protams, tik primitīva varoņu kalibrācija var kaitināt un it kā pazemina augstajos kultūrzīmju plauktos ievietojamo veltījumstāstu kopējo kvalitāti.
“Gūtenmorgens otrreiz” ir interesants, varbūt pat nelieliem pārsteigumiem pilns krājums, kuru vairs nav iespējams pacelt vienā līmenī ar pirmo Gūtenmorgena grāmatu – kaut vai efekta noilguma dēļ. Grāmatas spēks ir tajā, ka Māris Bērziņš atļaujas vēl vairāk būt pats, Gūtenmorgena pasaulē liek sev svarīgus akcentus un attīsta varoņa “čaulu”, lai gan par iekšējo pasauli joprojām drīzāk klusē. Par īpaši prātā paliekošiem pretpoliem atzīmējot pirmo un trešo grāmatas daļu, atliek vien domāt, ka trešoreiz Gūtenmorgens pamodīsies pilnasinīgā romānā.
